Daniela Zacmane

Kominska metode, 2018


Kominska metode, 2018

The Kominsky Method


Laika dzīvē kļūst mazāk, taču seriāli diemžēl kļūst arvien labāki. “Kominska metodi” noskatījos, pateicoties (izejot no pretējā) kāda drauga komentāram, ka šis ir “veču seriāls”. Kā izrādās, Maikla Daglasa (“Pamatinstinkts”, jāatzīstas, tiešām bija sen) un Alana Ārkina (viņš var labi notēlot pat mirušu vectēvu filmā “Mis Saulstariņš”) spēlētie varoņi padara par nebūtisku iepriekš dzirdēto; pilnīgi vienalga visādi dzimumi un vecumi, ja vien stāsts ir par draudzību – šo zelta stīgu, kas padara divu, nu, labi, šoreiz tiešām vecīgu cilvēku dzīvi dārgu un iespējamu arī brīdī, kad liekas: nekas, izņemot jokus par slimībām un atmiņas par spēka brīžiem, vairs nav palicis. Sandija Kominska (Daglass) un Normana Ņūlandera (Ārkins) attiecību dinamiku skatītājam par prieku uztur sarkasma pielādēti dialogi, ironijai pakļauts jaunās pasaules politkorektums (Kominska studenti un studentes) un galu galā pavisam sadzīviskas parādības (nodokļu parādi). Kamēr jaunie, veiksmīgie un nemirstīgie dzīvo citos seriālos, var noskatīties šo un atcerēties Viktora Freiberga sacīto, ka optimisms var būt depresīvs, bet ne tik priecīgais – dzīvi apliecinošs. Tāda, lūk, metode.

Raksts no Jūnijs 2019 žurnāla