Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kirils Serebreņņikovs
Māceklis, 2016
Ученик, Кирилл Серебренников
Filma, ko ir visai grūti skatīties (taču labām filmām nebūt nav jābūt vieglām). Tajā nav ievēroti klasiskie drāmas vai trillera uzbūves principi, konflikts iezīmējas jau pašā sākumā, galvenā varoņa tēlā nav lūzuma brīža, otrā plāna varoņi attēloti kariķētā un vienveidīgā manierē, taču to visu atsver vēstījuma ritms, kadra tembrs (negribas teikt: krāsas) un varonis, ko talantīgam režisoram ir izdevies radīt kopā ar aktieri Pjotru Skvorcovu vai varbūt atrast un izvilkt to no viņa slēptākajiem sirds kambariem. Negribu piekrist, ka runa ir tikai par reliģiskā ekstrēmisma psiholoģijas analīzi. Galvenais varonis sevī iemieso ārkārtīgi daudzas un pretrunīgas nianses, būdams romantisks, eksaltēts, ironisks, cinisks un paštaisns vienlaikus; viņš izaicina ne tikai ikdienas dzīves seklumu un tukšumu, ne tikai neticību Dievam un liekulīgu morāli – viņš izaicina pašus kristīgās reliģijas pamatus. Ar ironisku smaidu un intonāciju deklamējot citātus no Vecās un Jaunās derības, viņš ar sātanisku misijas apziņu spiež uzdot smagus jautājumus sev arī tiem, kas par savu reliģiozitāti ir bijuši droši un pārliecināti, balansējot nevis uz parasta divšķautņu naža asmens, bet jau uz kādas baisas sešdimensionālas apziņas struktūras skaldnes.