Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Giorgijs Šengelaja
Alaverdoba, 1962
Alaverdi klostera baznīcas tornis paceļas Alazani ielejas viducī, krāšņā vietā ar Kaukāza sniegiem fonā. Septembrī uz ražas svētkiem šeit sarodas cilvēki no visas Gruzijas, lai līdz pat trim nedēļām ēstu, dzertu, dziedātu, dejotu un reliģiskā ekstāzē rāpotu apkārt klostera mūriem. Svinību laikā Giorgijs Šengelaja uzņēma savu diplomdarbu, kas, līdzīgi latviešu “Ābolam upē”, meklē vietu kaut kur starp dokumentalitāti un inscenējumu. Jau no filmas ievada jauno žurnālistu, kas no Tbilisi ieradies šeit atmaskot svētku tumsonīgo un pretpadomisko dabu, pavada lielpilsētai raksturīgas skumjas un vienatnība. Viņa darbības ir neskaidras, pat neapzinātas – līdz pat tam, ka viņš nozog vietējiem zemniekiem zirgu, piedzeras ar kahetiešiem, līdz beidzot uzrāpjas baznīcas kupolā. Pamazām viņš kļūst par liecinieku tam, kā pati vieta un cilvēku svinēšanas gars maina viņa attieksmi, liekot atskārst, ka īstā dzīve notiek tieši šeit. Dzīves sajūta ir lipīga, jo, šķiet, pietiek tikai ar vienu gruzīnu tautas deju frīstaila epizodi, lai iemīlētu ne tikai šo filmu, bet visu Gruziju.