Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Frīdrihs Vilhelms Murnavs
Tartifs, 1925
Tartuffe, Friedrich Wilhelm Murnau
Murnava “Tartifs” daudzējādi liecina par mīlestību pret kinematogrāfu, un ne velti: Murnavam izdevies ne vien piešķirt jaunu dimensiju daudzkārt izstāstītam stāstam, bet arī ļaut izdomātiem tēliem ar filmā ietvertas filmas palīdzību izgaismot īstenību. Filmas centrālā trijotne ir Moljēra lugas “Tartifs” galveno varoņu spoguļattēls. Vispirms skatītājs iepazīst kādu turīgu vecu vīru un viņa kalponi, aiz kuras pakļāvības un saldajiem glaimiem slēpjas plāns saimnieku palēnām noindēt, lai mantojumā saņemtu viņa bagātību. Šo nodomu uzož vecā vīra nevēlamais mazdēls, jauns aktieris, kurš, maskējies par filmu izrādītāju, vectēva mājās uzrīko kinoseansu: tajā rāda filmu “Tartifs”, kas vēsta par liekulīgu krāpnieku, kurš pamanījies kādu naivu bagātnieku apvārdot tiktāl, ka viņš gatavs jauno draugu mīlēt vairāk nekā paša sievu (un varbūt pat viņam par godu pārrakstīt testamentu). Abu Murnava filmā attēloto krāpnieku atmaskošanā netrūkst krāšņuma un jautru mizanscēnu: tēliem netiek laupīta iespēja nodoties visiem septiņiem nāves grēkiem, un to visu pavada Moljēra lugā ietvertā sociālā kritika, kam pievienojas bagātīga kinematogrāfiska šķautne: kad Tartifs kādā ainā iegūst “vīrišķo skatienu” un gluži vai liek kamerai pietuvināt sievietes krūtis, viņš acumirklī no mazliet jocīga personāža kļūst pienācīgi atbaidošs.