Dāvis Sīmanis

Etore Skola "Neglītie, netīrie un ļaunie" 1976


Etore Skola

Neglītie, netīrie un ļaunie, 1976

Brutti, sporchi e cattivi, Ettore Scola


Etorem Skolam bija raksturīgi turpat vai ikvienā filmā varoņus ievietot vidē, no kuras izejas īsti nav. Tā, piemēram, filmā “Balle” cilvēki nerunā un ir ieslodzīti pagraba deju zālē, kur izdejo dažādus 20. gadsimta laikmetus. Filmā “Terase” savstarpēji nesaistīti cilvēki telpiski ierobežoti uz neliela Romas balkona, lai apspriestu savu buržuāzisko garlaicību. Arī filma “Neglītie, netīrie un ļaunie” par vienacaino itāļu ģimenes patriarhu Džačinto ir ievietota izgāztuvei līdzīgā ciematā, pakalnā iepretim Trasteverei, turklāt filmas centrālās deģenerātu ģimenes locekļi, kas atgādina baktērijas, – 12 mizantropiskie Džačinto bērni ar savām ģimenēm – iespiesti no atkritumiem sastutētas būdiņas vienīgajā istabā. Naktīs tie burtiski guļ cits citam uz galvas, domājot tikai, kā iegūt patriarha noslēpto miljonu, ko tas savukārt ik nakti sargā no radiniekiem, atšaudoties ar divstobreni. Paralēli naudai pār visu ciemata iedzīvotāju prātiem valda nekontrolēta seksuālā iekāre, par kuru tiek nepārtraukti runāts un kura tiek īstenota visoriģinālākajos veidos. Filmas politnekorektais tiešums ir antitēze Fellīni “Saldajai dzīvei”, jo Skola neredz neko, kas attaisnotu Romas piepilsētu sabiedrības kanibālismu; tieši otrādi, viņš pievēršas tikai cilvēka apziņas vulgārākajiem “gaiteņiem”. Visbeidzot gan jāsaka, ka filma ir un paliks viens no izcilākajiem commedia all’italiana piemēriem.

Raksts no Decembris 2020 žurnāla