Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Edgars Georgs Ulmers
Apvedceļš, 1945
Detour, Edgar G. Ulmer
Daudzējādā ziņā filma “Apvedceļš” apvīta ar savādu noslēpumainības plīvuru: runā, ka tā uzņemta ļoti īsā laikā, bet, precizējot uzņemšanas dienu skaitu, vienlīdz pārliecinoši izskan apgalvojumi par sešām, 14 un 28 dienām. Līdzīgi neskaidrs ir arī filmas (kā apgalvo, niecīgais) budžets. Pretstatā šai neviennozīmībai ir filmas galvenā varoņa Ala (Toms Nīls) stāsts, ko drūmā un bezspēcīgā tonī izklāsta aizkadra balss. Kā jau film noir žanra filmās pieņemts, tā pauž nesatricināmu pārliecību par nolemtību likteņa priekšā: katru notikumu pavada nopūta ar fatālistisku piezīmi, ka to viņa dzīvei uzspiedis liktenis vai “kāds neizprotams spēks”. Gluži kā Ala dzīvei liktenis uzspiež visu, kas tajā atgadās, arī Als katram vērotājam it kā nevilšus uzspiež savu redzējumu, ne mirkli neļaujot šaubīties, ka ne pie kā – ne savas nelaimīgās mīlas dzīves ar līgavu Sjū (Klodija Dreika), ne neskaitāmajām likstām ar nejauši sastaptiem svešiniekiem – vainīgs nevarētu būt viņš pats. Tomēr, lai cik slēgta un nelokāma būtu aizkadra balss ievirze, nepamet sajūta, ka arī 75 gadus pēc uzņemšanas filma ļauj sevi skatīt arvien jaunā gaismā – piemēram, skatoties to tagad, grūti domās nepakavēties pie citāta: “Kad kāds dzērājs man pēc šova iedeva 10 dolāru banknoti, es nespēju just nekādu prieku. Es sev vaicāju, kas tas ir? Ar mikrobiem pārklāts papīra gabaliņš. Tas nenopirks man neko, ko vēlos.”