Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džons Kasavetīss
Sejas, 1968
Faces, John Cassavetes
Skatoties šo filmu, piefiksēju tādu kā mokošu neērtības un vienlaikus laimes sajūtu. Kasavetīss sev raksturīgajā manierē nesaudzīgi uztausta dzīves nervu, atkailina cilvēkus, kurus nemaz negribas saukt par varoņiem, jo viņi var būt ikviens no mums, liekot skatīties viņu sejās un klausīties viņu vārdos tik ilgi, ka pazūd kino un viss saplūst vienā veselumā, ko var saukt par dzīvi. To, kurā ir tik grūti nekļūt mehāniskam, sarunāties, būt godīgam pret sevi un citiem un, galu galā, labam. Galīgi nav skaidrs, kā iespējams, nerunājot par mīlestību (Kasavetīss esot no scenārija izsvītrojis vārdu “love”), to uzfilmēt, likt filmas personāžiem parādīt jūtas, nekļūstot jūtelīgiem, un dabūt tādu plūdumu no montāžas, kuras ritms lēkā starp sirdspukstiem un bezgalību. “Sejas” liek domāt, ka īsts kino ir iespējams nevis kādu tehnikas, montāžas vai apgaismojuma atklājumu dēļ, bet pateicoties tam, ka režisors ignorē visu komerciju un klišejas, ņem savus draugus un sievu (Džīna Roulendsa), savu māju, naudu (patiesībā naudas nebija) un aizrautīgi filmē to, kas viņam liekas svarīgi. Un atkal jāpiekrīt kritiķim Ībertam, ka šī ir filma, uz kuru gribas aizdzīt ikvienu un nokliegties “te tā ir!”, ar to droši vien domājot dzīvi.