Daniela Zacmane

Braians De Palma "Plīsums" 1981


Braians De Palma
Plīsums, 1981
Blow Out, Brian De Palma


Reizēm nākas uzdurties dažādiem filmu topiem, piemēram, “filmas par noklausīšanos”, kur tad nu parasti pirmajā trijniekā tiek ierindota arī filma “Plīsums”. Nosaukums gan latviski ne pēc kā neizklausās, bet galvenais – tulkojumā nenolasās atsauce uz 1966. gada Antonioni filmu “Fotopalielinājums” (“Blow-Up”). Kamēr itāļu meistara lentē fotogrāfs no nejauši parkā uzņemtas fotogrāfijas mēģina rekonstruēt noziegumu, “Plīsuma” galvenais varonis to pašu dara ar audioierakstu: tajā viņam gadījies fiksēt ātri braucoša auto riepas plīšanu, bet, ja ieklausās, arī šāvienu. De Palma, skaidrs, mīl kino vēsturi, īpaši Hičkoka spriedzes paņēmienus (ne velti viss sākas ar dušas ainu), taču atsaucoties viņš rada kaut ko pavisam savu. Trilleris, De Palma parāda, var būt gudrs un jūtīgs, Džons Travolta – ļoti labs nopietnā lomā, savukārt skatītājam iepretim notiekošajam ir gandrīz vai neērti palikt pasīva novērotāja lomā. Jo viss stāsts jau ir par to, vai mēģināt par redzēto un dzirdēto domāt, tālāk analizēt, rekonstruēt, tā, iespējams, nokļūstot bīstamā teritorijā, vai vienkārši atstāt to tur – uz ekrāna – kā aizraujošu, bet nenozīmīgu garām plūstošu attēlu un skaņas efektu plūsmu.

Raksts no Decembris 2019 žurnāla