Ilmārs Šlāpins

Bekets, 2021


Ferdinando Čito Filomarīno

Bekets, 2021

Beckett, Ferdinando Cito Filomarino


Izvēloties Netfliksā šo filmu, biju gaidījis ko citu, taču tā patīkami pārsteidza. No scenārija viedokļa tai vajadzēja būt klišejiskai spriedzes filmai ar pakaļdzīšanos, kaušanos, samezglotiem pavērsieniem un politisku sazvērestību, kurā iepinies nejaušs garāmgājējs. Holivudā galvenajai lomai būtu paņēmuši Denzelu Vašingtonu un uztaisījuši visu, kā nākas, bet viņa dēls Džons Deivids Vašingtons kauties neprot un arī par varoni negrib kļūt, taču piedāvā pavisam cita tipa risinājumu. Amerikāņu tūrists Bekets (tā arī netop skaidrs, vai filmas veidotājiem bija padomā kāds mājiens uz Semjuelu Beketu un viņa absurdo drāmu) atvaļinājuma laikā ar savu līgavu atrodas Grieķijā, kur iekļūst autoavārijā (aizmieg pie stūres), līgava iet bojā, bet viņam pašam sāk dzīties pakaļ noslēpumaini ļaunie. Šajā brīdī skatītājs sagaida, ka režisors būs izvēlējies turpināt filmu kā eksistenciālu šausmeni eksotiskā sengrieķu drupu scenogrāfijā vai piedzīvojumu komēdiju, kurā galvenais varonis klūp un krīt, salauž roku, nejauši iešauj policistam pēdā un vispār visu dara neveikli un nepareizi, taču tas nenotiek, viņš turpina rīkoties tā, kā to būtu darījis ikviens no mums – parastajiem cilvēkiem. Pievērsiet uzmanību fināla ainai, kurā izrādās, ka viņš tomēr ir panācis taisnīgu galu ļaunajiem un izglābis no nāves nevainīgo upuri, taču triumfa un fanfaru vietā, kad viņu neveikli apskauj šīs kaujas sabiedrotā, ir kādas 10 sekundes, kurās nekas īpašs nenotiek, viņi turpina stāvēt un neveikli skatīties sānis. Nu, tieši tāpat, kā reālajā dzīvē būtu darījuši mēs.

Raksts no Oktobris 2021 žurnāla