Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Barbara Pasa
Babenko: pasaki, kad es miršu (2020)
Babenco – Alguém Tem que Ouvir o Coração e Dizer: Parou, Bárbara Paz
Ektors Eduardu Babenko ir brazīliešu kinorežisors, kas dzimis Argentīnā ebreju ģimenē ar saknēm Polijā un Ukrainā, – kā pats stāstījis, vienmēr un visur juties kā svešinieks. Barbara Pasa ir viņa sieva un aktrise, kas uzņēmusi filmu par sava vīra nāvi. Grūti filmēt režisoru un nepakļauties viņa diktātam, jau no pirmajiem kadriem redzam, kā Babenko pamāca uzstādīt pareizu asumu, izvēlēties kadru, viņš arī lieliski zina, ko grib pastāstīt par sevi. Četrdesmit gadu laikā uzņēmis 11 filmas, starptautisku slavu guvis ar 80. gados tapušo triloģiju (“Pišoti”, “Zirnekļsievietes skūpsts” un “Dadzis”) par dzīves pabērniem – mazgadīgiem noziedzniekiem, bezpajumtniekiem, prostitūtām. Uzzinot, ka ir nominēts Oskara balvai, viņš vienlaikus uzzinājis par diagnozi “vēzis”, cīnījies ar to 30 gadus, ne mirkli nepārtraucot filmēt. Grūti pateikt, kas šajā filmā atstāj spēcīgāko iespaidu – mirstoša cilvēka tuvplāni, ar grūtībām izrunātie vārdi, mēģinājumi pasmaidīt caur sāpēm vai skaudri melnbaltie kadri, kuros ietverta kinematogrāfista dzīves uztveres kvintesence: kādā no viņa filmām zēnam tiek uzdāvināts kadru meklētājs, optiska ierīce, ko izmantoja režisori un operatori, lai redzētu realitāti tādu, kāda tā būs redzama filmā. “Lai tu saprastu, ko tieši vēlies redzēt,” teica vecais vīrs, kas to uzdāvināja.