Ilmārs Šlāpins

Artavazds Pelešjans "Beigas" 1992


Artavazds Pelešjans

Beigas, 1992

Конец, Արտավազդ Փելեշյան


80. gadu nogalē, kad Godfrijs Redžio ar savu filmu “Powaqqatsi” viesojās Padomju Savienībā, kāds kritiķis viņu nosauca par Pelešjana dvīņubrāli. Vēlāk, lasot lekcijas VGIK, Redžio esot palūdzis, vai honorāra vietā (ko viņam grasījās maksāt padomju rubļos) nevar rast iespēju noskatīties visas Pelešjana filmas 35 mm formātā. Tās noskatījies, viņš secināja: “Tur, kur manas filmas ir tikai kā tādas dzirksteles, Pelešjana filmas ir zibens uzliesmojumi.” Armēņu dokumentālists Artavazds Pelešjans kļuva pasaulslavens jau ar savām pirmajām studiju laikā uzņemtajām īsfilmām “Cilvēku zeme” (1966) un “Sākums” (1967). Tās saņēma starptautiskas prēmijas un balvas, taču viņa turpmākā filmogrāfija, lai arī tematiski iederējās padomju propagandas patētiskajā ievirzē (filmās bija kadri no jaunceltnēm, revolūcijām, plašajām Dzimtenes ārēm un vienkāršo ļaužu darba dzīves), radīja savādi trauksmainu iespaidu un tā arī palika kritiķu un kinoskolu apritē, nesaņemot plašas publikas mīlestību vai dāsnu valsts pasūtījumu. Viņa izstrādātā “distancētās montāžas” teorija paredzēja nevis savienot atsevišķās filmas ainas tā, lai tās loģiski pārietu cita citā, bet gan saraustīt un distancēt, ļaujot nolasīt vēstījumu labākajā gadījumā tikai tad, kad filma ir noskatīta līdz beigām. Arī šajā deviņas minūtes garajā melnbaltajā novelē filmas nosaukums parādās tikai beigās.

Raksts no Janvāris 2020 žurnāla