Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Agņeška Smočiņska
Nāru dziesma, 2015
Córki dancingu, Agnieszka Smoczyńska
Šī filma, kas par literāro pamatu izmantojusi Andersena pasaku par mazo nāru un kas pieskaitīta pie šausmu filmu, mūziklu, romantisko drāmu un citiem žanriem, nav ne parasts mīlasstāsts, ne arī klasiska traģēdija: nāriņu māsas šeit pataisītas par cilvēkēdājām (pirmajā ainā viņas iznirst virs ūdens un krastā dzīrojošus muzikantus savaldzina ar dziesmu: “Izved mūs krastā, nebaidies, mēs tevi neapēdīsim, dārgais.”). Apburtie vīrieši viņas aizved uz kādu kabarē, kura īpašnieks nekavējoties steidz novērtēt ūdens iemītnieču piemērotību striptīza priekšnesumiem un muzikāliem numuriem: izrādās, ka viņu ķermeņu lejasdaļa var pieņemt bārbijai līdzīgu veidolu bez ģenitālijām vai pārvērsties divmetrīgā spurā, kas ož pēc zivīm. Abas nāras naktsklubā kļūst par eksotisku, fetišizētu superzvaigžņu tandēmu, taču ārpus darba viena no viņām kāro saplosīt visus, ko redz, bet otra iemīlas kādā basģitāristā un alkst iemainīt savu dzīvniecisko citādību pret cilvēcisku feminitāti, lai puisim iepatiktos. Gluži kā Andersena pasakā, atvadoties no spuras, viņa riskētu zaudēt arī balsi (iepriekš par to brīdina kabarē darbiniece vienā no ainām, kur jaušamas kvīru teorijas un feminisma nokrāsas: “Tu gribi dabūt vagīnu? Zini, tad tev pazustu balss.”). Filmu skatoties, brīžam kļuva skumji vai pat bailīgi, bet tad sevi mierināju, ka “Mazās nāras” pasaulē cilvēkiem taču vismaz ir nemirstīga dvēsele.