Inese Zandere

Vsevolods Garšins "Sarkanais ziediņš. Krājums"


Vsevolods Garšins

Sarkanais ziediņš. Krājums

Maskava: Eksmo, 2008


Iepriekš nelasīta klasika nejauši uzrodas ar savu vēsturisko magnētismu, kuram esmu pakļāvīga kā metāla skaidiņa. Šoreiz tas ir Krievijas–Turcijas kara laiku spilgtais rakstnieks Vsevolods Garšins, kura daiļrades esence manā nesakārtotajā pieredzē līdz šim, izrādās, ir bijusi frāze no 60. gadu padomju multenes “Varde ceļotāja”: “Cik tā ir patīkama nodarbošanās – dzīvot!” Šī filma un vēl otra, apbrīnojami nesimpātiska, pārinterpretēta un vecišķa, kas uzņemta 1995. gadā, tapusi pēc Garšina pasakas motīviem, un frāze ir pārveidota, tā skan: “Kāda bauda ir dzīvot pasaulē!” Taču viņa t.s. pasakas, proza, dzejproza, apraksti un dzīve – viss ir vienlīdz saspringts, pesimistisks un ar sliktām beigām. Nē, pirmajā un slavenākajā kara stāstā “Četras dienas” ievainotais karavīrs pēc četru dienu mokām līdzās paša nogalinātajam, lēni pūstošajam turkam tiek izglābts, bet cilvēka neatrisināmās attiecības ar karu paliek un turpina pūt. Garšins ir autors, kura valdzinājums ir detalizētā vērīgumā, kompozīcijas un tēlojuma tiešumā, stingrībā – estētikā, kas izriet no morāles, lai arī skaidri redzams, ka tas viss ved bezizejā. Vai Garšina bipolārais skatījums uz pasauli kā labā un ļaunā kaujas lauku bija viņa maniakāli depresīvās psihozes iespaids vai ne, bet savu ģeniālo stāstu “Sarkanais ziediņš” viņš uzrakstīja, jau pabijis trijās psihiatriskajās slimnīcās, un, protams, izpelnījās neskaitāmus patogrāfiskus un literāri psiholoģiskus pētījumus, turklāt literāro reputāciju nostiprināja ar ielēkšanu kāpņu šahtā 33 gadu vecumā.

Man nemaz nav jābūt reālisma un sižetiskuma cienītājai mākslā, lai ar interesi lasītu viņa aprakstus par peredvižņiku gleznām. Nezinu, vai šāda veida beletristika, kas noteikti nav mākslas kritika mūsdienu izpratnē, vispār vairs ir iespējama, bet gribētos.