Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Sanita Reinsone
Apmaldīšanās poētika teikās, stāstos un sarunās
Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2017
Ir kārdinājums pārfrāzēt grāmatas nosaukumu un attiecināt uz pašu pētniecību, jo šķiet, ka līdz šim latviešu izdevumos neesmu sastapusies ar tik spilgti izstāstītu stāstu par iespējamo objekta klasifikāciju, metodoloģijām un interpretēšanas tradīcijām. Nāk gan prātā arī aizraujošā Daces Bulas grāmata “Mūsdienu folkloristika: paradigmas maiņa”, tomēr tās teksts bija vēsāks, to sildīja zinātnes intelektuālās un cilvēciskās kaislības, bet nebija tik personiskas sasaistes, kā stāstot par pašu pētīšanas notikumu (aizņemoties šo precīzo apzīmējumu no termina “apmaldīšanās notikums”). Pētījuma poētika. Parasti akadēmiskā analīze lasītāju valdzina mazāk nekā paši teicēju stāsti, taču šis nav tas gadījums. Te par literatūru kļūst gan materiāls, gan analīze un tās teorētiskais pamatojums. Īpaši uzrunā, protams, Sanitas Reinsones izvēle nopietni pievērsties arī sarunas situācijai, teicēja personībai, klausītāja uztverei un visu šo apstākļu lomai stāsta nozīmes radīšanā – izmantojot teoriju, kas folkloristikā iestīgojusi no literatūrzinātnes. Nebeidzami esam apsvēruši un praktizējuši šo vēlmi nepazaudēt sarunas situāciju un abu sarunbiedru mijiedarbību RL interviju kontekstā, lielu iedziļināšanos prasa sarunu šķietamie sīkumi, kurus var ar vieglu roku pārveidot, līdzi mainot arī nozīmi. Nav tā, ka aiz grāmatas personiski intelektuālajiem piedzīvojumiem pazustu paši konkrētie vēstījumi par apmaldīšanās notikumiem, un tomēr Sanitas gaitas stāstu mežā ir visinteresantākās, un aiz tām nojaušama gan, atvainojiet par metaforizēšanu, apmaldīšanās pieredze, gan tās iespējamība, gan attapšanās apskaidrība un prasmīga sevis racionalizēšana. Iznāku no grāmatas ar pilnu grozu jēdzienu, kuru vidū lielas baravikas statuss ir ietilpīgajam “dzīvotā telpa” – teritoriālās, sociālās un emocionālās telpas simbiozei – un fenomenoloģiskajam “vieta” – kā personiskas pieredzes centram. Ticu, ka atradīšu vadātāju sevī.