Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Rakstīts tumsā: pieci dzejnieki Ļeņingradas blokādē
Bruklina: Ugly Duckling Presse, 2016
Cilvēkam ar biezu ādu – kā, piemēram, man – grūti iedarbināt iztēli un līdzjūtību, ko notrulinājusi nāves un ciešanu bildīšu klātbūtne ikdienā. Māksla un dzeja arvien vairāk šķiet pārvērtusies par spēlīti, nespējot satvert pārdzīvojošo un domājošo manī. Tas, ka tāda aizbaidīta dvēsele vienā mirklī atgriežas Gennadija Gora dzejoļos, ir brīnums. Gors ir viens no pieciem Ļeņingradas blokādi pārdzīvojušajiem, kura dzejoļi beidzot publicēti ASV iznākušajā grāmatiņā. Un es jautāju: vai patiešām jānotiek kaut kam pa īstam briesmīgam, lai dzeja pēkšņi atgūtu augšāmcelšanas spēku? Salīdzinājumā ar Gennadiju Goru krāšņo šausmu meistars Georgs Trākls ir vien puišelis. Holokausta apdziedātāja Cēlana dzejoļi ir par skaistu, lai būtu šausmīgi. Ļeņingradas meistars (der Tod ist ein Meister...) no jauna iesējis nāves piemiņas mezglu apziņas mutautiņā, vārdus piepildot ar sen izsīkušu smagumu. Ar pirkstu kā Bībelē iebakstot Gennadija Gora dzejoļos, trāpīju rindiņā: “И девушка мочится стоя,/ Там, где недавно гуляла.”1