Uldis Tīrons

Nikolajs Jevreinovs "Dzīves teatralizēšana: dzejnieks, kurš teatralizē dzīvi"

Nikolajs Jevreinovs

Dzīves teatralizēšana: dzejnieks, kurš teatralizē dzīvi

Maskava: Vremja, 1922



Kad lasi kaut ko tādu kā krievu teātra celmlauža Nikolaja Jevreinova grāmatiņu par dzejnieku futūristu Vasiliju Kamenski, kuru Jevreinovs uzrakstījis kā atbildi grāmatiņai par sevi, ko uzrakstījis Kamenskis, pārņem gandrīz vai skaudība. “Viņš mostas– es ilgi gulēju vienā istabā ar viņu– ar tāda prieka smaidu, it kā ikviena viņa diena būtu Laimes bagātīgo solījumu diena, svētku Svētki, kas sola viņam nedzirdētas dāvanas.” Un, lai gan grāmatiņas teorētiskais– ja tā drīkst teikt– pamatojums ir nesamežģītais pieņēmums, ka dzejnieks un cilvēks nav nošķirami, tomēr krāšņais un bezbēdīgais stils liek aizmirst par dzīves prozu. Kamenskis esot lasījis lekcijas– raksta Jevreinovs– par to, kā dzīvot dažādās vietās, piemēram, “Kā jādzīvo Boržomos” vai “Kā jādzīvo Suhumos”, un tas tūlīt pat rosina iztēli. Nepaslinkoju, ieskatījos arī pašā Kamenskī un izlasīju: “Man vajag visu. Mana alkatība nezina robežas: es gribu slavu, naudu, komfortu, veselību, mīlestību, vīnu, cigārus, kūrortus, vērienu, dzeršanu, jaunību, krāsas, mūziku, dzejoļus, cirkus, teātrus, draugus. Gribu visu, kas apkārt.” Grāmatiņa par Kamenski iznāca Krievijā pēc pieciem juku un pilsoņkara gadiem; es zinu, kas notika gan ar Jevreinovu, gan Kamenski vēlāk, un tomēr, kā izrādās, šī zināšana nespēj mainīt manu sajūsmu tām dzīvēm, kuras ik rītu no jauna tiek veidotas kā māksla.