Inese Zandere

Monta Kroma: dzeja un refleksija


Monta Kroma: dzeja un refleksija

Kolektīvā monogrāfija

Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2022


Monta Kroma, kādu viņu redzam šajā monogrāfijā, ir daudzu roku velta kā sniega bumba, turklāt pret kalnu – velta nu jau vairākus gadus, līdz sasniegusi ievērojamus apmērus. Atvainojos par šķietami ironisko toni, kas nebūt nenozīmē šādas talkas noderīguma nenovērtēšanu: “Montas kampaņa” un tās sārtvaidzīgais entuziasms precīzi uzrāda gan svarīgos latviešu dzejas pētniecībā aizpildāmos tukšumus, gan paaudžu un paradigmu nomaiņu, kas padara šo aizpildīšanu iespējamu. Tā vērienīgi manifestē Kārļa Vērdiņa formulēto vēlmi kritisko diskursu par padomju latviešu modernistisko dzeju (un literatūru vispār) radīt no jauna – “mūsdienu Rietumu kritikas valodā”. Monogrāfijā virzība uz šo mērķi visspilgtāk izpaudusies Arta Ostupa rakstā “Metarefleksivitāte un modernisms Montas Kromas dzejā”. Te neviens vairs negrib ķerties pie sniega bumbas plikām rokām, “žonglējot ar jēdzieniem bez teorētiskas refleksijas” un turpinot lietot padomju situācijas radīto “puspatiesību un pusvārdu teikšanas mākslu”. Teorijā nesagatavotam lasītājam būtu jāiet klusi noraudāt kaktiņā par savu zemē nomesto dzīvi, ja grāmatā nebūtu arī plaša biogrāfiska materiāla. Būtībā monogrāfija ir tāds kā mūsdienīguma manifests, un vietumis šī manifestēšanās varbūt ir pat svarīgāka par pašu Montas dzeju, kas, protams, tai ir ideāli izraudzīts objekts. Jā, viena no visinteresantākajām pēdējā laikā lasītajām grāmatām, žēl tikai, ka man vairs nav pie rokas sacerējuma, ar kuru beidzu vidusskolu 1976. gadā, bez jebkādas, pat pusvārdos žonglējošas kritikas bāzes rakstot par Montas 70. gadu krājumos publicēto dzeju un pilnīgi neko nezinot par viņas “pirmslūzuma” svinīgajiem solījumiem. Varbūt tad izdotos radīt kādu jaunu diskursu arī par sevi.

Raksts no Janvāris 2023 žurnāla