Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mārja Kangro
Stikla bērns
Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2018
Maimas Grīnbergas tulkotā Mārjas grāmata man izrādījās nozīmīga (t.i., nozīmēm bagāta) pat ne tik daudz ar pašu stindzinoši sāpīgo stāstu par sievieti un viņas miesās dzīvojošo dabas kļūdu, bērnu, kuru nākas nogalināt, apzinoties viņu kā cilvēku un mīlot. Mārjas tekstā nācās ļoti tieši konfrontēt sevi ar to uztveres un reakciju citādību, ko sajūtu dienišķajā saskarsmē ar gados jaunāku cilvēku pasauli. Uzsvars uz vārdu “apzināties”: apzinātība, formulētība, zināšanu klātbūtne (tekstā tas izpaužas arī ļoti daudzo terminu, svešvārdu lietošanā, kas liecina tikai par to, cik pierasti un stilistiski neitrāli tie ir autorei). Ieradums noskaidrot. Mērķtiecība pat nelaimē. Tas ir šīs paaudzes portrets, kurā sentimentus aizstāj uzskati.
Un izmisums, kas, kā jau allaž pasaulē bijis, izpaužas niknumā pret absurdo pasauli un vēršas pret tuvumā esošiem tās pārstāvjiem, tieši tādēļ šķiet vēl briesmīgāks.
Dokumentalitātes un personiskuma klātbūtne literatūrā, tiklab prozā, kā dzejā, acīmredzami pieaug ar katru brīdi, lai gan izpaužas dažādi. Mārjas grāmata ir spilgta, talantīga – un diezgan racionāla, citāda tā nemaz nevar būt, ar citu atslēgu slēdzot tik dziļu kambaru durvis, droši vien sanāktu poētiska žēlošanās. Un tomēr paliek tumsa un bailes, ko nekādas prāta atslēgas neracionalizē.