Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Sastādījusi Māra Vīksna
Rucavas garamantas I. Novadu folklora
Rīga: Zinātne, 2019
Rucavā, kur Latvijas robeža iezīmēta ar robežstabu nr. 1, folkloras krāšana sākusies jau 1888. gadā ar skolotāja Mārtiņa Spriņģa pierakstiem, viņam sekojis Emilis Melngailis, Adolfs Erss, Ludis Bērziņš un citi, patiešām ļoti, ļoti daudzi citi. Man īpaši no svara ir personiskums, ko rāda devītais novadu folkloras sērijas izdevums – jaunā Rucavas grāmata: tā strukturēta ne tematiski, bet cilvēciski, pa atsevišķu personu vākumiem, plašāk vai īsāk pastāstot arī par viņiem pašiem. Vareni izceļas monumentālais rucavnieks Jānis Ģirnis (1911–2003), kura krājumā, tagad Ingas Tapiņas atšifrētā, apjēgtā un komentētā, Rucava ir aptverta visā godībā, no dziesmām un rotaļām līdz receptēm, aušanai, spalvu bāšanai spilvenos, ziepju vārīšanai, žogu pīšanai un darīšanām ar dzīviem miroņiem. Uz Igauņu folkloras arhīva dibinātāja Oskara Loritsa konkrēto jautājumu par to, kur latvieši liek savu bērnu piena zobus, Jānis Ģirnis ir sniedzis precīzu atbildi: “Izkritušo zobu sviež uz krāsni un teic: “Še tev, ubag’, kaula zobs, atdod mana dzelža zobu,” – tad augšot tādi zobi, kas nekritīšot laukā.” Mums, kas ubagojam fejām, ir vēl pēc kā tiekties.
Rucavas robežstabs jālasa taisni otrādi, nekā robežstabiem pavēlēts: tas rāda, kur robežas tiek pārkāptas, kur valodas, dzimtas un paražas satek un samaisās. Kopš pagājušajā gadā pabiju Sventājā pie stāstnieka Miķeļa Balčus, šitāds maisījums man garšo vislabāk, jo tas tek ar biezu putu kā alus stoverī un stāv kā ar kaŗauti sasukts sviests. “Es sava pādīti/ Vācisku dīdu,/ Brīžame rikšame,/ Brīžam aulekšame./ Kur likšu pādīti / Izdīdījusi?/ Nesīšu, metīšu/ Cūk’ midzenīi,/ Lai rukšte, lai pukšte/ Kā suvenīnis.”