Kristofers Rikss "T. S. Eliots un aizspriedumi"

Kristofers Rikss

T. S. Eliots un aizspriedumi

Londona: Faber and Faber, 1988

Kristofers Rikss ir viens no erudītākajiem literatūras pētniekiem un asprātīgākajiem sarunbiedriem, ar kādiem man nācies sastapties klātienē un neklātienē. Viņš ir arī neapšaubāma autoritāte T. S. Eliota literārā mantojuma apkopošanā un kritiskā izvērtēšanā; viņa un Džima Makkjū anotētais sen zināmo un agrāk nepublicēto Eliota dzejoļu krājums divos sējumos, kas iznāca 2015. gadā, ir vispilnīgākais un rūpīgākais viņa dzejas vākums, kāds līdz šim pieredzēts. Kaut kur esmu lasījusi, ka Rikss visspožāk izpaužas tad, kad uzstāda sev grūtus, šķietami nepaveicamus uzdevumus. Rakstīt par Eliotu no aizspriedumu viedokļa, lūkojot izprast – ja ne attaisnot – viņa izdaudzināto mizoginiju un antisemītismu, neapšaubāmi ir tieši šāds uzdevums. Viņš tam ķeras klāt, liekot lietā visu retorikas arsenālu, lāgiem pieļaujot – liekot mums pieļaut –, ka aizspriedumains ir nevis Eliots, bet viņa lasītāji, skaidrojot starpību starp “vieglo”, “virtuves” antisemītismu un tā vardarbīgo formu, analizējot vārdu “aizspriedumi”, kas reizēm taču ir neizbēgamo, ik brīdi izdarāmo “pieņēmumu” sinonīms. Brīžiem ir interesanti, brīžiem jautri, bet brīžiem kļūst arī kaut kā neērti. Bet viens gan: “Ja aizspriedumi nekad nespētu norādīt uz kaut ko, ko varētu ticami nosaukt par pierādījumu, ja tiem vienkārši un neapšaubāmi nebūtu nekā, ko tie varētu izmantot savā labā, tad aizspriedumi nebūtu tik spēcīgi, tik visuresoši un nomācoši neatlaidīgi – bet tādi tie ir.”