Ieva Lešinska

Juvals Noa Harari "Sapiens. Īsa cilvēces vēsture"

Juvals Noa Harari

Sapiens. Īsa cilvēces vēsture

Londona: Vintage, 2011


Lūkot aptvert 70 000 gadus “īsā” apmēram 450 lappušu grāmatā ir visai ambiciozs, lai neteiktu pretenciozs plāniņš. Taču izraēliešu vēsturnieka teksts ir kodolīgs, raiti lasāms un, ja ignorē teikumus, kuri sarežģītas un pretrunīgas lietas saspiež tādā kā sunim pametamā bumbiņā, visai intriģējošs. Nekā laba par mums – šo pliko pērtiķu sugu, kam pārsteidzoši īsā laikā izdevies izmainīt miljoniem gadu pastāvējušas ekosistēmas, iznīcināt tuvus (neandertālietis un t.s. “deņisovietis”) un arī attālākus radiniekus (ja par tādiem uzskata, piemēram, tonnīgos milzu lemurus Madagaskarā, kuriem līdzās vēl pirms nieka 1500 gadiem vazājies arī ziloņputns, kā augums sasniedzis 3 metrus un svars – pustonnu), – Harari gan nav, ko teikt.

Kādreiz par milzīgu sasniegumu uzskatīto lauksaimniecības revolūciju, proti, pāreju no skraidīšanas, kāpelēšanas un vispār nemitīgas pārvietošanās, meklējot ko ēdamu, uz tupēšanu uz vietas, ēdot aizvien vienveidīgāku pārtiku un smagā darbā iedzīvojoties dažādās kaulu un locītavu vainās, viņš sauc par katastrofu: “nevis cilvēks kultivēja kviešus, bet kvieši – cilvēku”. Tas, ka sevi par gudru dēvējošais sapiens ir ne sevišķi izdevies dzīvnieks, protams, nav nekāda jaunā atziņa, taču man vēl priekšā kādas 300 lappuses, līdz sasniegšu grāmatas pēdējo teikumu, kurš skan: “Vai gan ir kas bīstamāks par neapmierinātiem un bezatbildīgiem dieviem, kuri nezina, ko grib?”