Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Hiltons Alss
Baltās meitenes
Sanfrancisko: McSweeney’s, 2014
Sestdienas rītā, kad rakstu, Ivars Neiders tviterī pūlas pierādīt, ka (bioloģiskā izpratnē) rase nepastāv. Kā jau sagaidāms, viņam ir par savu taisnību dzelžaini pārliecināti, nedaudz histēriski pretinieki. Šajā pašā rītā lasu arī, ko izverd ideoloģiski it kā pretējas, taču līdzīgi uztrītiem ieročiem līdz zobiem apbruņotas aprindas otrā pasaules malā. Proti, Hiltons Alss esot seksists. Oho! Alss, kurš veselas grāmatas (“The Women”, 1996) garumā runā par savu bērnību “sieviešu ģimenē” un sievieti sevī? Alss, kurš kādu eseju iesāk ar vārdiem “Trumans Kapote kļuva par sievieti 1947. gadā”, bet citu eseju sarakstījis no slavenā komiķa Ričarda Praiora māsas viedokļa? Jā, jo viņš, lūk, savā recenzijā par režisores Lī Silvermanes (sievietes) iestudētu izrādi lieto (“vīrišķus”) vārdus “bargs”, “stingrs”, “bezprieka”; vienā un tajā pašā teikumā raksta “vaļējām krūtīm” un “viļņojošs” u.tml.
Bet tik tiešām – Hiltona Alsa attiecības kā ar rasi (sociālā nozīmē), tā ar sievišķo ir sarežģītas. Vārdi, kurus viņš lieto, ir amplitūdā no trausli, ievainojami maigiem līdz pat nesaudzīgi griezīgiem. Un tas saprotams, jo “pasaule pastāv saskaņā pati ar saviem likumiem. Mūsu pienākums – kā pilsoņiem un māksliniekiem – ir to iepazīt pēc iespējas labāk, lai labāk dzīvotu un orientētos tajā; lai mācētu eksistēt starp visiem šiem sadauzītajiem stikliem un pudeļu korķiem, un puikām uz ielas, bez sentimenta par to visu brīnoties”.