Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Hamīds ad Dīns al Kirmānī
Prāta nomierināšana
Ladomir, 1995
Daudzus gadsimtus ismailītu filozofija bijusi slēpta un vajāta, slēpts bija viņu imamāts, tas ir, imāmu pēctecības līnija, nu bet cēlonis visam ir senais strīds starp diviem musulmaņu šiītu grupējumiem, ismailītiem un musavītiem, par to, kurš skaitās nākamais imāms pēc Džaafara as Sādika – Ismāīls vai Mūsa. Ismāīls nomira pirms tēva un nepaspēja kļūt par imāmu, taču viņa līnijas piekritēji uzskata, ka likums ir likums, tāpēc nodot pēctecību jaunākajam brālim Mūsam nedrīkstēja. Nu, un tā jau kopš 8. gadsimta beigām. Interesanti, ka senais kašķis izvērties filozofisku un kulturālu uzskatu atšķirībās, ismailītu filozofi ieturējuši strikti aristotelisku loģisko racionālismu, savienotu ar visai ezoterisku metafiziku. Hamīda ad Dīna dzimšanas un miršanas gadi nav zināmi, taču diezgan skaidri nosakāms, ka viņš ir bijis dzīvs mūsu ēras 1020. gadā. Grāmatu, kas sadalīta septiņos kvartālos, katrā no tiem pa septiņām līdz četrpadsmit ielām, aplūkojot visu iespējamo un prātā ienākošo, viņš sāk ar vārdiem: “Teiksim – tā kā dvēseles augstākais tikums ir otrās pilnības sasniegšana, tas ir, mūžīga laime un atrašanās Augstākā un Dižākā Radītāja klātbūtnē, bet šo otro pilnību tā sasniedz divējādi, pirmkārt, attīroties no dabiskajiem traipiem un dabiskās tumsas, tas ir, naida, varaskāres, alkatības, ļaunuma un tā tālāk...” – un tā tālāk uz vairākām lappusēm nebeidzami garos un skaistos teikumos.