Inese Zandere

Genadijs Gors "Asins pile sniegā. Dzejoļi 1942–1944"


Genadijs Gors

Asins pile sniegā. Dzejoļi 1942–1944

Maskava: Гилея, 2012


Tie ir 95 dzejoļi, kuru autoru kā tik nu nedēvē – par fantastu (resp., zinātniskās fantastikas sacerētāju), par sabaidīto talantu, kurš būtu bijis ģeniāls, ja nebūtu saskāries ar visādām represijām, par ārkārtīgi inteliģentu un klusu cilvēku ar milzu bibliotēku, kurš atstājis pozitīvu iespaidu uz padomju rakstniekiem ļeņingradiešiem, par pēdējo aizkavējušos oberiutu, par visu zināmo “lielo” oberiutu stila un tēlu sistēmas epigoni –, bet slavenajā Ždanova referātā viņš bija nosaukts vārdā kā viens no formālistiem. Par dzejnieku viņu vispār neviens neuzskatīja, tikai tuvinieki zināja, ka viņš pēc Ļeņingradas blokādē pavadītās 1941. gada ziemas ir uzrakstījis šos dzejoļus – vienīgos, nekādu citu dzejoļu viņam nav –, kurus nekad nevienam nerādīja. Tie atradās atvilktnē 1981. gadā pēc Gora nāves, oriģinālus mazmeitai izdevās izdabūt ārā no Padomju Savienības ar Nēderlandes vēstniecības palīdzību, kad viņa emigrēja uz ASV, un pirmoreiz tie tika nodrukāti 2007. gadā Vīnē kopā ar vācu atdzejojumu. Krievijas 2012. gada izdevuma tirāža ir mikroskopiska, taču redzamība diezgan liela. Man gribētos piekrist viedoklim, ka šie dzejoļi līdzinās krievu radistes dzemdībām filmā par Štirlicu, proti, kliedzienam dzimtajā valodā: “no sāpēm, bada, aukstuma un bailēm Genadijs Gors sāka rakstīt tajā valodā, kas viņam bija dzimtā, – oberiutiskajā absurda un avangarda valodā”, kas vienīgā viņam derēja, lai varētu attēlot blokādes šausmas. Turklāt viņš tajos kļūst par bērnu. “Детские пальцы. Рисунок опасный –/ Обрывок реки. Крик. И люди/ Не поймут, не заметят напрасно/ Привет с того света, где у реки/ В рукаве не хватает руки,/ Где заячьи руки скачут отдельно/ От зайца, где берег – не сказка,/А бред на птичьих ногах. И замазка/ В глазах у меня, у тебя, у него как короста/ И нет у природы прироста.” Lasīju un domāju, vai Kārlis Vērdiņš varētu atdzejot, šī nebūt nav neatdzejojamākā vieta, – un neesmu pārliecināta, ka to var izdarīt.

Raksts no Jūlijs 2020 žurnāla