Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Gaļina Holodova
Pogrebņičko gadījums
Maskava: Tri kvadrata, 2019
Šī visai hermētiskā krievu teātra kritiķes Gaļinas Holodovas grāmata par krievu režisoru Juriju Pogrebņičko nekad nebūtu nonākusi manā redzes lokā, ja vien ne laimīgais gadījums, kas man lika aiziet līdz nelielam Maskavas teātrim, kurš kardināli mainīja manu attieksmi pret teātri vispār, bet iepazīšanās ar teātra galveno režisoru kļuva par vēl vienu (jau trešo) iespēju tikties un sarunāties ar cilvēku, kuru noteiktā tradīcijā sauktu par skolotāju. Tādēļ grāmatu lasīju, salīdzinādams pieredzējušās kritiķes mulsumu, nespējot atrast vārdus, lai runātu par teātra Okolo doma Staņislavskogo izrādēm, ar saviem iespaidiem un gandrīz vai tehniskām pārdomām teātra sakarā. Arī es nespēju atrast vārdus, lai savus iespaidus Okolo aprakstītu, tādēļ nepacietīgi meklēju tos Pogrebņičko izteikumos, kurus grāmatā izmanto autore. Taču arī tie ir visnotaļ mulsinoši, bet varbūt tieši to nesaprotamības dēļ – iedvesmojoši. “Personiski mani,” saka režisors, “neinteresē iestudēšana (постановкa), mani interesē aktiera eksistences veids.” Pēc radikālās attieksmes pret aktiera dzīvi [uz skatuves] Pogrebņičko vajadzētu būt tuvam poļu teātra anarhistam Ježijam Grotovskim, taču atšķirībā no tā Jurijs Pogrebņičko pavirzās uz priekšu gandrīz vai mūsdienu fizikas nozīmē, nosakot, ka novērotājs (skatītājs) un novērojamais (aktieris) personāžu veido kopā, šajā nozīmē tie ir viens. “Teātris – tā ir nopietna lieta.”