Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Eleonora Jofe
Mannerheima līnijas: vēstules un dokumenti, noslēpumi un atklājumi
Sanktpēterburga: Puškina fonda izdevniecība, 2017
Eksistē, protams, Mannerheima memuāri, ko slavenais ģenerālis uzrakstīja mūža beigās. Taču šai grāmatai, ko veidojusi somu vēsturniece, ir tas uzticību raisošais formāts, kurā lauvas tiesa atvēlēta arhīvos sameklētiem dokumentiem un sarakstei, bet autores interpretācija ir lakoniska un pievienota tur, kur vajag, un tik, cik vajag. Mannerheima līnija, kas vispār ir tikai žurnālistiska klišeja, dabā droši vien nav nekāda līnija, taču kā jēdzienam tai piemīt zināms taisnums un noteiktība. Tieši pretējo var sacīt par pašu Karlu Gustavu Emīlu M., zviedru–vācu izcelsmes Somijas militārpersonu un politiķi, piebildīsim – lielu mūža daļu Krievijas cara armijas virsnieku, karjeristu un aprēķinātāju, Apriķu muižas īpašnieku bez dotībām saimniekošanā, Somijas pilsoņkara uzvarētāju baltsomu komandieri, kam joprojām tiek pārmesta zaudētāju masveidīgā iznīcināšana, anglofilu, reālistisku diplomātu karavadoni, kas komandēja vispirms Somijas armiju pret PSRS, tad Somijas armiju sadarbībā ar vāciešiem pret PSRS (bet ne pret savas valsts ebrejiem un čigāniem), tad Somijas armiju sadarbībā ar PSRS pret vāciešiem, personu, kam tika Hitlera un Staļina cieņas apliecinājumi. Privātā dzīve, ko iezīmē punktēta līnija, mentalitāšu krustpunkts, slavas un nolieguma pretējie vektori, zibens zigzagi kā Pērkonam varenības dramatiskākajos brīžos, nu, tādas ir tās Mannerheima līnijas, bet dokumentos tas viss izskatās daudz ticamāk nekā teiksmās un pieminekļos.