Ieva Lešinska

Česlavs Milošs "Dzimtā Eiropa"


Česlavs Milošs

Dzimtā Eiropa

Rīga: Zvaigzne ABC, 2011


Gadiem stāv grāmata plauktā – stāv tik ilgi, ka šķiet, esi to jau izlasījusi, tad attopies, ka neesi vis, jau grasies ņemt rokā, bet tad ieraugi kaudzīti, kuru esi nolikusi kā prioritējamās… Un tā gadu gadiem. Bet tad, lūk, gadās brauciens uz Viļņu, un, pārskatot kandidātes četrām stundām autobusā turp, četrām atpakaļ, ieraugi un nopriecājies, ka, lūk, nelasīts Milošs – kas gan var būt labāks? Jo Milošs ir tiešām labs. Pirmkārt jau ar valodu. Labi, man tik tikko pa spēkam izlasīt kādu vārdu poliski, taču neticu, ka šis rāmais, nesteidzīgais ritms, rūpīgi izraudzītie, jebšu nepretenciozie vārdi un domas pabeigtība ir tikai tulkotāja Māra Salēja nopelns. Otrkārt, pievilcīgs ir arī aristokrātiskais pazemīgums un pieticīgums attiecībā pret sevi, kas ne mirkli nešķiet liekulīgs; spēja atzīt jaunības snobismu (kā tas van Gogs drīkst tā gleznot debesis!) un – tiesa, ne īpaši revolucionāro – kreisumu (kuram pretinde pēckara gados bija Sartra un Nerudas aklais prosovjetisms); vēlēšanās izprast arī sev ne pārāk tuvu cilvēku domas kustību. Un, visbeidzot, sarežģītā, nereducējamā, nedefinējamā Eiropa kā vieta (vietu virkne no Kauņas guberņas caur Viļņu un Varšavu līdz Parīzei) un identitāte, un prāta stāvoklis.