Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Brigita Ceplīte, Laimdots Ceplītis
Latviešu valodas praktiskā gramatika
Rīga: Zvaigzne, 1991
Priecāties par pareizas valodas nepretenciozo skaistumu iemācāmies ar gadiem. Diezin vai kāds skolas solā ar tīru sirdi spēj izbaudīt to, kādu iespaidu atstāj prasmīgi novilktas līnijas, kas norobežo pareizo no nepareizā, parāda savu vietu un laiku katram vārdam, partikulai vai komatam, skaudri un nepielūdzami nosakot, kur iespējamas atkāpes un vaļības, bet kur no tām labāk atturēties. Ja mēs to būtu varējuši saprast uzreiz, daudz kas mūsu dzīvē būtu noticis savādāk un labāk. Lasot askētiski strupos teikumu paraugu un vārdu lietojuma piemēru sarakstus, mēs tagad pamanām arī mācību tekstā neviļus ieklīdušu poētiku un ikdienišķo sakritību daili, kas varētu droši pretendēt uz laikmetīgas dzejas statusu:
Pamazām kļuva itin vēsi.
Tur vairs it nekā nebija ko piebilst.
Agrāk viņš iegriezās pie mums jo bieži.
Vai – šādi:
“Avīzi izlasīji?” – “Nē.”
Viņa nevarēja ne vārda izteikt.
Viņš nebūt nejutās vainīgs.
Un vēl:
Krāsns kuras kvēlodama.
Viņa to pateica smaidot.
Laiva tuvojas šūpojoties.