Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Aleksandrs Žolkovskis
Mihails Zoščenko: nedrošības poētika
Maskava: LKI, 2014
“Ar īstenu pazemību es nodevu sevi ārstu rokās... Es nekurnot dzēru visādu riebeklību, no kā man palika slikta dūša. Es atļāvu sevi durt, izgaismot un sēdināt vannās. Tomēr nekādu panākumu ārstniecībai tā arī nebija.” Bagātīgajā krievu 20. gadsimta rakstnieku kohortā Zoščenko ieņem īpašu vietu – un ne vien tādēļ, ka viņa balsij piemīt īpaša sīkmanīgo ļaužu intonācija. Tieši otrādi: kritiķu centieni raksturot Zoščenko darbus kā mietpilsonības kritiku nespēj notvert to svarīgo viņa balsī, ko savā pētījumā pieteicies atklāt Aleksandrs Žolkovskis. Zoščenko pievilcība ir viņa spējā nevis izsmiet citus, bet runāt par sevi – to sevi, kuram piemīt visas mazā cilvēka bailes un trīsas konduktoru, bufetnieku, garderobistu, pirtnieku un mediķu priekšā. Žolkovskis rakstnieku aplūko, kad tas cenšas uztaustīt glābiņu, bēgot no eksistences nedrošības, meklējot aizsardzību no ikdienas briesmām un tiecoties pēc miera un kārtības. “Es nekārtības nepārkāpju...” Vai vēl labāk, citējot Zoščenko iecienīto ministru Gēti: “Labāk netaisnība nekā nekārtība.” Pat ja vienu skaidrojuma shēmu (sociālā kritika) Žolkovskis nomaina ar citu (personības dzīļu arheoloģija), lasīt viņa apcerējumu ir veselīgi ne vien tādēļ, ka tas ir interesanti, bet arī tādēļ, ka tajā ir daudz Zoščenko fragmentu, kuri uzjundī vēlmi tūlīt pat no jauna atvērt kādu nebūt “Aristokrāti”.