Izdevēja sleja

Arnis Rītups

Melnā žults

Bez priekšzināšanām pirmajā acu uzmetienā varētu būt grūti saskatīt saistību starp humora izjūtu un šķidrumu, taču “humors” etimoloģiski aizved līdz latīņu humor (mitrums, šķidrums), no kurienes tikai pāris soļu līdz versijai par četriem valdošajiem šķidrumiem un to attiecībām, kas nosaka cilvēka noskaņojumu, raksturu un attieksmi pret pasauli. “Ja bailes un nomāktība nepāriet ilgu laiku, tad tās ir izraisījusi melnā žults (melagcholikon),” teicis kāds Hipokrata skolas pārstāvis. Daudzu un dažādu pārveidojumu ceļā četru šķidrumu teorija, veicot ceļu no Hipokrata skolas diagnostikas vārdu krājuma caur medicīnas, astroloģijas, okultisma un neoplatonisma tradīcijām līdz 20. gadsimtam, pārvērtās par četru no valdošajiem šķidrumiem atvasinātu psiholoģisko tipu dalījumu: žultainis jeb holeriķis, asiņainis jeb sangviniķis, krēpainis jeb flegmatiķis un melnžultis jeb melanholiķis. Šī nu jau tikai dažās valodas figūrās aktuālā tipoloģija, vienkāršoti runājot, izcēla četras dominējošās emocijas – dusmas, prieku, mieru, skumjas. Šajā RL numurā garākās un īsākās sarunās pārstāvēti visi četri – dusmīgs mākslinieks, priecīgs ārsts, skumji mierīgs aktieris un satraukti skumjš filozofs. Skaidrs, ka cilvēku dalīšana četros tipos ir galēja primitivizācija, taču tā ir tikai par kapeiku lielāka primitivizācija nekā dalīšana sešos, deviņos, 12, 16 vai 144 tipos. Un man šoreiz svarīgs šķiet nevis tipoloģizācijas mērogs vai cilvēktipu skaits, bet senais pieļāvums, ka noteikti ķermeņa procesi ir atbildīgi gan par emocionālo stāvokli un temperamentu, kas ir “[noteikts šķidrumu] maisījums” (no latīņu temperare – maisīt, sajaukt), gan par līdzjūtības un cietsirdības, skopuma un dāsnuma proporcijām, gan par to, ka pasauli uztver kā mūžīgu kārtību vai bezjēdzīgu jūkli; pat dažādas ateisma formas dažkārt atvedinātas no “monstrozās melanholijas” ietekmes.

“Kāpēc visi vīri, kas kļuvuši izcili gudrības mīlestībā, valstslietās, dzejā vai mākslās, izrādās melnžultaini (melagcholikoi), un daži pat tādā mērā, ka iegūst slimības no melnās žults (melainē cholē) ..?” reiz pajautāja Aristotelis vai kāds no viņa skolniekiem. Nebūtu pārspīlēti apgalvot, ka izvērstajā atbildē uz šo jautājumu autors tiecas līdzsvarot hipokratiskos priekšstatus par ķermenisko un dvēselisko procesu savstarpējo mijiedarbību un platonisko atvērtību divām – dievišķa un slimīga – trakuma formām. Izrādās, ka izcilību sasniedz tie melnžultaiņi jeb melanholiķi, kas neļaujas galējām melnās žults pārvērtībām: ja tā pavisam atdziest, cilvēki kļūst truli un stulbi; ja tā pavisam sakarst, cilvēki kļūst traki, nevaldāmi, ar tieksmi uz ekstātiskiem stāvokļiem kā sibillām un tiem dzejniekiem, kas sacer labu dzeju tikai neprāta stāvoklī. Tiem, kuru ķermeniskajā dabā valda melnā žults, nākas pastiprināti strādāt pie līdzsvara saglabāšanas, citādi viņiem ir lielas iespējas pazaudēt prātu. Kā to saprata jau daudz vēlāk, melnās žults izraisīta skumja nomāktība, lai gan ir neizbēgams izcilu cilvēku pavadonis, mazinās saskarsmē ar citu maisījumu cilvēkiem. Vai, kā šodien izlasīju pie Rūmī, – “prātam palīdz citi prāti”.


Raksts no Februāris 2023 žurnāla