Piedzērusies sieviete

Marlēnes Dimā darbu izstāde “Attēls kā slogs” apskatāma Amsterdamas Pilsētas muzejā līdz 2015. gada 4. janvārim.

Nav nekāda pazīstama fona; vi­­­ņai aiz muguras varētu būt tumša siena, koka durvis, tukšums, jebkas. Viņa ir tieši gleznas vidū – kaila, padzīvojusi sieviete, kundzīte ar pū­kaini sirmiem, varbūt balinā­tiem ma­­­tiem un jēzenēm kājās. Gleznas kompozīcija ir tik ne­­jēdzīga un neeleganta, ka 1. kursa students Mākslas akadēmijā par tādu nekavē­­joties saņemtu aizrādījumu. Mati “bei­dzas” tieši pie glez­nas augšējās malas, viena pē­da pavisam neveikli nogriezta. Un ir skaidrs, kāpēc pēda ir no­­griezta, – gluži vienkārši reizēm tā sanāk arī ārpus akadē­mijas, kad kaut kas ne­­ielien lau­kumā, jo audekls par mazu. Labajā rokā viņa tur dvieli vai varbūt pēdējo novilkto ap­­ģērba gabalu – tas ir tikpat nebūtiski kā nogrieztā pēda. Sva­­rīgi ir tas, ka viņa nepozē un nepēta sevi. Nav nekādas intereses vai skumju, vai sajūsmas par apaļo vēderu un krūtīm, kas beidzas apmēram tur, kur jāsākas vidukļa līnijai. Nav nekādu vaidu par daudzcietušu sievietes ķermeni, kurš nevarētu būt visai lokans pie, teiksim, striptīza stieņa. Proporcija starp vēderu un tieva­jām sienāža potītēm nav nedz atskurbinoša, nedz groteska, tāpat kā sārtums viņas vaigu galos un dekoltē (no vīna? no karstas dušas?). Šī glezna ir viens no līksmākajiem mākslas darbiem, kādu es jebkad esmu redzējusi, jo tā atbrīvo spēles laukumu tādiem tipiem kā man, piemēram, jo tas iekļauj mani! Šeit nav nekāda pastarpināta vērojuma vai nozīmju pārnesuma, šeit nav nekādu gleznotāja–modeļa attiecību, jo glezna ir pašportrets. Šī glezna nav noliegums glītumam, kas katru dienu top kaut kur uzgleznots. Šī glezna nav arī ne­­kāds jauns skaistuma vai cilvēkmīlestības kanons, par kuru mēs savā taisnprātībā neko nezinājām, ka­­mēr cienījamā māksliniece mums to neatklāja. Šī glezna nav arī par to, ka dzeršana nu jau kādu laiku ir nopietnu sieviešu nopietna lieta.

Atceļot jebkādu “sieviete vamps” vai “sieviete– jaunava–bērns”, vai kādu tikpat uzjautrinošu tēlu sistēmu, varbūt šī glezna atceļ kaut ko patiešām senu – tās sprukas, kurās sieviete skatītāja un sieviete gleznotāja ir uzturējušās ļoti, ļoti ilgi. Tik ilgi, ka ir neiespējami skatīties un gleznot bez neomulīgās, pastāvīgās zināšanas, ka kāds vienmēr ir skatījies un gleznojis pirms tevis, un zinājis, kā skatīties un kā gleznot, kā izvēlēties, iekomponēt un uzgleznot sievieti tā, lai skatītājam gribētos gleznu “dzīvu aprīt”. Šī glezna liek daudz ko pārskatīt mākslas vēsturē ar visu Manē “Olimpiju” un visiem impresionistu trīsuļojošiem dārziem un interjeriem, pilniem ar pieklusinātām, balti mežģīņotām figūrām – sievietēm te un sievietēm tur, sievietēm vēl kaut kur – vienmēr kāda skatiena apmīļotām, apjūsmotām, atklā­­tām vai aizklātām... Ir iz­­šķiroši, ka gleznas “Drunk” autore ir sieviete un ka viņa ir uzgleznojusi sevi. Te nav nekādu triku (Dimā gleznošanas maniere ir plāna un tāda kā slinka), nekādas tirgošanās, nekādu slepenu trīsu vai jūsmas, vai naida – nekādu “karstu” jūtu. Un nav arī nekādas lūrēšanas. Un tas nav arī joks.

Šī glezna liek citādi ieraudzīt arī Nanas Goldi­naspašportretu ar vardarbīgā uzbrukumā uzdauzīto aci. “Drunk” vairs nav “mans zilums ir mans ordenis”, te nav nekāda uzspridzinoša pašlepnuma vai atbrīvojoša izdzīvošanas instinkta. Kaut kādā ziņā šajā gleznā nav vairs vispār nekā.

Dimā ir gleznojusi tik daudz ko – striptīzdejotājas, pornovaroņus, arābu teroristus, Jēzu Kristu, savu meitu Helēnu, zīdaiņus un ģindeņus. Un tad kādu nakti viņa atvelkas mājās – tāpat kā es vai jūs – piedzērusies un kaut kur nesavaldīgi izbļaustījusies, viena un sen ne vairs jauna – ar tik bezcerīgi pārbalinātiem matiem, ka atliktu tos vienkārši noskūt, kādā smalkā performancē, vai?... Bet viņa ieiet dušā un uzglezno sevi – un, ja tas nav par dzīvi, tad es nezinu, vai kāda glezna jebkad ir bijusi “par dzīvi”.