Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pēdējais karš: atmiņa un traumas komunikācija
Mārtiņa Kaprāna un Vitas Zelčes redakcijā
Rīga: LU SZF SPPI, 2010
Trauma bija tā, kas lika man atvērt vietējo vēsturnieku rakstu krājumu, lai cik arī psihoanalītiski liktos piemērot traumas jēdzienu vairāk nekā vienam cilvēkam, šeit – latviešiem vispār. Kāda tad ir latviešu trauma? Nekā tāda īsti pārsteidzoša – valstiskās neatkarības zaudēšana, represijas un dīvainā dzīve padomju režīma laikā. Un tieši šī vēsturiskā trauma esot būtiska cita aizdomīga koncepta – latviešu identitātes pamatā (citēts antropoloģes Viedas Skultānes apgalvojums, ka “stāsti par represijām veido latviešu identitātes galveno iezīmi, tāpat kā ebrejiem – holokausta atmiņa”). Latviešu nacionālajā identitātē iekļauta arī “piekāpšanās un pielāgošanās esošajām varām”, kas savdabīgi savienojas ar viņu stoicismu (Paula Jureviča prāt). Grāmatas lasīšana var novest pie rezignētām pārdomām par latviešu pastāvīgo atskatīšanos uz pagātni, bet es labprāt pievienojos vēsturnieces Vitas Zelčes teiktajam, ka “vairākuma (iz)dzīvojušo ikdienas pieredzē svarīgākas par lielo politiku bija alkas pēc labklājības, primārajām ērtībām (mājas, siltuma, ēdiena) un ģimenes atgūšanas.” Vēl nevaru nociesties, nepadaloties ar vārdiem, ko atklāju traumas grāmatā: mediētais, perspektivizācija, ekspektācija, intriģēt, deletēt, konturēt. Jauki.