Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pauls Bankovskis.
Ofšors
Valters un Rapa, Rīga, 2006
Ko tur liegties, es reti lasu latviešu jaunāko prozu. Šķiet, tāpēc, ka tā reti tiek izdota un vēl retāk izdodas. Un tad iznāk tāda samocīta attieksme – kā pret slimnieku vai invalīdu. Pareizāk sakot, kā tajā padomju dokumentālajā anekdotē – lasījis neesmu, bet viedoklis ir. Protams, arī par ārzemju literatūru viedoklis visbiežāk ir izveidots jau iepriekš, taču tas ir kaut kāds plašāks un nopietnāks viedoklis. Tur ir laukums, kur ieskrieties un spriest. Bet par mūsu pašmāju rakstniekiem spriest ir grūti – apvainosies vēl un vispār pārstās rakstīt. Šāds ievads bija vajadzīgs, lai jūs nepadomātu, ka es tagad grasos liekuļot un cildināt kādu, kurš to nebūtu pelnījis. Lēnītēm un ar bažām es sāku lasīt nāvīgi glancētos vākos noformēto Paula Bankovska noveli, taču tūdaļ pat aizrāvos un beigas izrāvu vienā piegājienā. Runa nav par profesionalitāti vai stilu, tos pamanīju tikai vēlāk. Aizrāva satura un vēstījuma pilnīga vienotība tekstā, kuru es būtu gribējis uzrakstīt pats. Ir taču tādi brīži, kad, lasot grāmatu, tu aizmirsti par autoru un tev sāk likties, ka tu pats to visu tagad domā, runā, dari... Sen tā nav bijis. Tāpēc neko cildinošu vairāk neteikšu. Lai kāds nepadomā.