Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pauls Bankovskis
Drēbes jeb Ādama tērps
Jāņa Rozes apgāds, 2006
Šī būs tāda kā neapstrādāta datu atskaite par lasītāja fizioloģiju. Es lasīju grāmatu ar nepārprotamu mokoša sapņa sajūtu, un būtu savādi teikt, ka tāda sajūta varētu būt patīkama. Taču man ir ļoti grūti izdibināt savā galvā, vai tas nozīmētu, ka grāmata man nepatika, vai to, ka tā uz mani iedarbojusies atbilstoši kādam mītiskam plānam. Man bija tā, it kā visu laiku saltu, it kā man trūktu drēbju, nebūtu pat savas siltās miesas uz kauliem, gribētos apģērbties, ietīties, pamosties, izrauties, atgūt sevi; it kā es mēģinātu iemācīties lūgt Dievu, bet vienlaikus zinātu, ka tā ir tikai tukša imitācija un nekādas pestīšanas nav nedz burtiskā, nedz metaforiskā nozīmē. Stindzinošā sajūta man traucēja laikus pamanīt, kā mēdz teikt, domu, proti, jēdzīgās un pārdomātās sakarības, ko autors bija lietojis, būvējot šo tekstu, tās es - pamazām, pa kādai - sāku uztvert tikai vēlāk, lasot paralizēja bezcerīguma hipnoze. Ko gan būtu iespējams secināt? Pirmkārt, iespējams, ka var salt no valodas. Otrkārt, ir iespējams, ka es no šās grāmatas cietu kā sieviete - kā sieviete, kurai uz visiem laikiem atņem vīrieti.