Ole Bornedāls "Naktssargs", 1994

Viktors Freibergs

Ole Bornedāls "Naktssargs", 1994

Ole Bornedāls
Naktssargs, 1994
Nattevagten, Ole Bornedal

Martins studē jurisprudenci un nolemj strādāt par naktssargu morgā, lai varētu samaksāt par mācībām. Jau pati viņa darba vieta uzdzen elegantus šermuļus: pie sienas karājas Lūisa Peina pirmsnā­ves fo­­togrāfija – viņš 1865. gadā tika notiesāts uz nāvi par ASV valsts sekretāra Sūarda slepkavības mēģinājumu. Turpat blakus ir sarkanā trauksmes spuldze, kura, pēc Martina priekšgājēja vārdiem, nekad nav iedegusies, bet kamera uzstājīgi tuvinās šim objektam: ne Martins, ne skatītājs šausmās un priekšnojautās nespēj atraut no tās skatienu. Sajūta, ka bailes cilvē­ku izolē un spēj iznīcināt, filmā tiek panākta ar vizuālu detaļu un kameras rakursu palīdzību. Kad Martins aizmirst iz­­slēgt morgā gaismu, kamera no zema rakursa tuvplānā fiksē trauksmes pogu, kas iekārta auklā un nez kāpēc viegli šūpojas, bet no līķauta apakšas rēgojas kāda miroņa kājas īkšķis ar identifikācijas kartīti. Beidzot pa durvju spraugu parādās trīcošā Martina roka un nospiež gaismas slēdzi. Mēs paliekam aukstajā tumsā. Citā ainā Martins ieskatās morga telpā pa blāvi stikloto lodziņu, bet nākamajā kadrā redzam viņa baiļpilno seju no šīs telpas iekšienes. Filma nav parasts šausmu kino par slepkavu maniaku, bet par nejaušību, kas mūs var ieraut situācijā, kad jūtamies kā piemirsti morgā.