Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Normunds Priedītis
Latvijas augi
Rīga: Gandrs, 2014
Kad staigāju pa mežu, man nav šaubu, ka domāju valodā, turklāt pavisam noteikti latviešu, jo nez kāpēc visu gribas saukt vārdā. Nu, vispirmām kārtām jau to, kā dēļ vispār esi te nācis: gailene īstā un neīstā, kliņģerene, bērzlape, podiņš, čigānene u.c. Bet arī, piemēram, ērgļpaparde. Purva vaivariņš un polijlapu andromeda, ar kuras nosaukuma zināšanu tu mazliet lepojies. Virsājs, mellenājs. Čūkslājs un dūksnājs. Sfagni un… nu, tie, staipekņi. Bet tad tu atnāc mājās, atšķir brīnišķīgo, bagātīgi ilustrēto Normunda Priedīša enciklopēdiju un kļūsti – vismaz uz brīdi – prātīgāks. Jo, redz, staipeknis var būt gan vālīšu, gan parastais plakanstaipeknis (arī trejvārpu, kurš gan Latvijā reti sastopams), gan palu staipeknītis un gada staipeknis. Tavai ērgļpapardei vēl piepulcējas daudzās sievpapardes, cietpapardes, ozolpapardes, kailpapardes, purvpapardes, sīkpapardes, ēnpapardes… Tu noskaidro, ka bez tās andromedas nupat tavā ceļā gadījās arī ārkausa kasandra, bet nākamreiz varbūt uziesi melno visteni vai reto purva sermulīti. Un, pat ja neko mežā lāgā neatminēsies, tad vismaz mājās atkal varēsi šķirstīt un pētīt, un cerēt.