Misāne ēd
Foto: Andris Krieviņš

Sagatavoja A. A.

Misāne ēd

Tikko mēs sēdējām virtuvē — tur galds un palodzes bija no vienas vietas nokrautas ar āboliem, plūmēm, gurķiem...

Tas tāpēc, ka mani radi no laukiem sabraukuši un visu saveduši — latviešiem jau ir tāds dzejolītis — “Ēd ābolus un plūmes...” (Smejas.)

Tad?

...tad laid biksēs tik, cik rūmes! (Smejas ilgi un aizrautīgi.)

Tu nesen ielidoji Latvijā, kas bija pēdējais, ko ēdi Amerikā pirms ceļojuma?

Noteikti sušī, jo es zinu, ka Eiropā nevar labi sušī paēst. Vispār es esmu bijusi sušī restorānos Rīgā, un… tā neko — vienā no viņiem pat varēja dabūt toro — tas ir tunas (tunča) vēders — mans mīļākais! Un jelocu — saucas zivs — tā ir mana mīļā arī!

Bet vispār Latvijā sanāk neveselīgāk ēst — visi sviesti un krējumi — uzreiz paliec par pāris kilogramiem sma­gāks. Piemēram, Ņujorkā es visu ēdu bez mērcēm — tikai gaļas, ceptas uz grilla vai zivis, vai pas­tas — es cenšos nemaisīt karbohidrātus ar proteīniem.

Tu saki — Latvijā viss tik neveselīgs, bet kas, tavuprāt, ir visnepatīkamākais Amerikā tieši no ēšanas viedokļa?

Grūti pateikt, jo Amerikā es trīsreiz dienā eju uz res­to­­rāniem — pat brokastis mājās neēdu. No rīta es iz­dze­ru dabīgo kļavu sīrupu un pusdienās eju uz ja­pā­ņu vai itāļu restorānu vai vēl kādu. Un vakariņās arī. Pēcpusdienā tēju dzeru ar kaut kādiem sal­du­miem.

Un cik, tā ēdot, dienā vidēji jāmaksā?

Būs dārgi! (Smejas.) Pāris simt dolārus, kādus 200 — 300. Vismaz.

Vai tas nozīme, ka šīs vietas ir samērā ekskluzīvas, jo, cik saprotu, pat tādā vietā kā Ņujorka var paēst lētāk?

Ir ekskluzīvas, bet — ir dažādi cilvēki: ir tādi, kuri ēd, lai dzīvotu, un ir cilvēki, kuri dzīvo, lai ēstu. Es esmu no tiem cilvēkiem. (Smejas.) Es varu pateikt, kur Ņujorkā var paēst vislabāko gaļu vai vissvaigākās zivis, piemēram, grieķu restorāns MILOS, man šķiet, uz Piecdesmit piektās... Tur ir vesels kalns ar ledu, virsū uzkrautas vismaz divdesmit dažādu veidu zivis, un tev tikai jāizvēlas, kurējo tu gribi, un viņi tavu acu priekšā uzcep...

Vēl man patīk itāļu restorāni, piemēram, ja ir trifeļu se­zona, tad es ēdu itāļu ēdienus vismaz 5x nedēļā, pie­mēram, (sapņaini) papardelli ar baltajām trifelēm...

Vai esi kādreiz izmaksājusi vīrietim pusdienas?

Mierīgi, bez problēmām. Viņam var nebūt naudas! Varbūt kādus 10 gadus atpakaļ, kad vēl dzīvoju Latvijā, es to uzskatīju par problēmu, tagad nē.

Lielākā summa, ko esi samaksājusi par ēdienreizi?

Es atceros Parīzē, kad biju vienreiz tur ar savu draudzeni, samaksāju kādu pusotru tūkstoti, bet tikai dēļ vīna. Īstenībā mēs divatā izdzērām tikai vienu pudeli un, kad samaksāju, man likās ai-ai-ai... Mēs pasmē­jāmies un padomājām, cik labi, ka mēs neesam vīrieši!

Tādā gadījumā — kādas ir bijušas visdārgākās vakariņas vispār?

Ir bijušas dārgākas, protams — ir bijušas! Vispār tas vienmēr ir no vīna atkarīgs. Ņujorkā daudzās vietās ir dārgāk, vai Ibicā, Spānijā, kur mēs tikko bijām, samaksājām pie četriem tūkstošiem — mēs jau gan arī bijām pieci cilvēki. Ēdām īpašus lobītus zirnīšus, kaut kādas maziņas zivtiņas — tā kā skaidiņas, vārītus kartupeļus, šķēlēs sagrieztus ar melnajām trifelēm un kaut kādu eļļu virsū.

Vista bija pagatavota ļoti garšīgi… Tas bija īpašs restorāns — tur bija vīrietis ar sievieti, kuriem tas restorāns pieder, sieva gatavo, bet viņa lēnām paliek akla un pēc gada viņa būs pavisam akla — cilvēki nāk pēdējo reizi pamēģināt viņas ēdienus. Mēs to restorānu meklējām divas stundas — beigās atradām — kalna galā, putekļos.

Ko tev gatavo draugs?

Viņš ļoti garšīgi māk pagatavot rīsus ar dārzeņiem irāņu stilā, rīsi gatavojas apmēram divas stundas uz lēnas lēnas uguns, rīsiem apakšā ir kartupelīši, un kad tos apgāž otrādi, tad kartupeļi paliek augšā — ļoti garšīgi.

Ja tu varētu izvēlēties, ko ēst un ar ko pēdējo reizi mūžā…

Jā… Hmm. (gari novelk) Ietu uz Pelmeņiem, šeit pat Vecrīgā (smejas). Es, protams, jokojos. Bet vispār es ēstu trifeles, baltās trifeles ar papardelli pastu un balto krējuma mērci…

Bet tad būtu jāmirst trifeļu sezonā…

Ja nebūtu sezona, tad es ēstu zivis, bet ja būtu jāmirst Latvijā, tad es ēstu Aragata restorānā — noteikti (smejas). Tad vēl saldo rīsu plovu… un tad var arī nomirt. Kompānija? Radinieki, varbūt, un vissmukākie Rīgas džeki (smejas). Vēl var pieteikties!