Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mikelandželo Antonioni
Zabriskie Point, 1970
Zabriskie Point, Michelangelo Antonioni
Rakstīt par filmām, kuras ne tikai tu pats, bet noteikti arī kāds cits jau ir redzējis un par tām rakstījis, ir riskanti un sarežģīti, taču nekāds lielais ļaunums no tā nevar celties – klasiska filma jau tikai iegūst, ja to noskatās atkal un atkal, bet sliktas filmas atmirst pašas no sevis, tās vairs “nestrādā” un kļūst nevajadzīgas. Antonioni šo visai jocīgo filmu uzņēma Amerikā un par Ameriku, darba procesā iepazinās ar amerikāņu kinoindustrijas ieradumiem un kultūru, paužot sirsnīgu sašutumu par to, kā tiek bezjēdzīgi šķērdēta nauda, vienlaikus radot vienu no visu laiku izšķērdīgākajiem projektiem – filma kļuva par pilnīgu komerciālu izgāšanos un arī kritikas atsauksmes pēc tās iznākšanas bija nesaudzīgas. Jauneklīga, dumpinieciska, cerīgu sapņu un vilšanās pilna, tā stāsta par patērētāju un konformistu sabiedrības pilnīgu un neizbēgamu uzvaru. Arī beigu aina ar uzspridzināto mietpilsonības perēkli izrādās tikai iztēles auglis. Viena no lielākajām Antonioni izšķērdībām, ko viņam nekad nespēs piedot rokmūzikas fani, ir tā mūzika, ko speciāli filmai ierakstīja Pink Floyd, Grateful Dead, The Doors un kas palika ārpus gala versijas skaņu celiņa. Lai gan arī tā oriģinālajā versijā tieši mūzika ir viens no galvenajiem izteiksmes līdzekļiem, kas “Zabriskie Point” padara par svarīgu vesela laikmeta beigu posma pieminekli un liek to skatīties atkal un atkal.