Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
12. Baltijas triennāle Dailes teātrī
Sarunā ar paziņu – brīnišķīgu mākslinieci, kas jau pirms kāda laika pārtrauca taisīt mākslas objektus un nodevās dejām, – pārsteidza viņas pārliecība, ka mūsdienās māksla jau neesot vairs nekādi objekti, mūsdienās māksla esot par attiecībām, par to, kā tik dažādi cilvēki var satikties un saprasties.
Tas likās naivi līdz brīdim, kad Dailes teātrī ieraudzīju somu mākslinieka Miko Kuorinki darbu “Kravas auto paklājiņi”, kas tur bija izstādīts 12. Baltijas triennāles ekspozīcijā. Tas, kas ir redzams un aptaustāms, tiešām ir īsti kravas auto paklājiņi – pelēcīgi, rūpnieciski ražoti poliestera vai citas superizturīgas šķiedras tekstila izstrādājumi. Vairāki, atšķirīgi pēc formas jeb piegriezuma. Tādi dažādi lekālīši, kuru uzdevums Dailes teātra vestibilā bija apskaut stabus un kolonnas vai iekļauties stūrīšos un kaktos.
Paklājiņus uztvēru kā repliku tai sarunā: tiešām var būt, ka māksla saved kaut ko kopā, piemēram, kravas auto paklājiņu ar padomju modernisma teātra interjeru. Ne tik eleganti kā kaķis, kas apliek sev apkārt asti vai ievietojas uz visādām apaļām virsmām. Kaut kas uz to pusi, bet ne gluži. Skaidrs, ka kaķis ir baudkārs formālists, bet nav skaidrs, kas padara par mākslas darbu paklājiņus. Saskaņā ar versiju par attiecībām un satikšanos māksla sanāk tikai tāda plāna un skopa.
Savā redzeslokā mēģināju saskatīt vēl kaut ko, kas ir ievietots kaut kur, bet nevar īsti saprast, kur. Avdejs Teroganjans savu dzimumlocekli bija ievietojis caurumā, kas izveidots kādas citas izstāžu zāles baltajā panelī. Un pēc tam, nu jau kā dokumentācijas reprodukcija, tas bija nonācis uz Teroganjana retrospektīvās izstādes kataloga vāka.
Elīna Vītola vienā no savām lieliskajām gleznām uzgleznojusi draudzenes dibenu – dibens atrodas uz galda un zeķubiksēs. Šī glezna nav nekur reproducēta, taču to varēja aplūkot ziemā Latvijas Mākslas akadēmijas rīkotajā SEB stipendijas konkursa izstādē; pašlaik tā redzama modeles mājās un droši vien visādu telefonu attēlu atmiņā, piemēram, manējā.
Teroganjana loceklis tātad ir caurumā, izstāžu zālē un grāmatā. Elīnas draudzenes dibens ir zeķubiksēs un uz galda, gleznā un manā telefonā. Kuorinki kravas mašīnu paklājiņi ir Dailes teātra interjerā.
Tagad varētu paziņot, ka tie visi ievietoti nevis caurumā, gleznā un teātrī, bet gan kontekstā. Tomēr katram darbam konteksts savs un arī katram skatītājam tas ir atšķirīgs. Man izpalīdz “Kuģa žurnāls”, kur Inese Zandere uzrakstījusi, ka “20. gadsimts radīja postmodernismu un konceptuālismu nevis tikai tādēļ, lai parodētu Radītāju, bet arī tādēļ, lai nesajuktu prātā no tehnoloģijas un informācijas. Tas der kā pašaizsardzības mīmikrija; lai par ko būtu kreņķis, tas vienmēr ļauj pašaut priekšā vairogu: “Neņem to personiski!” Neņem tik personiski kaut vai tāpēc, ka tu to nemaz nevari izdarīt. Tu esi tam par mazu, tavas robežas ir par šaurām, nenobeidz sevi, mēģinot tajās ietilpināt visu vai izdarīt liktenīgu izvēli. Ir arī cits veids, kā ar to visu tikt galā. Maini diskursus! Neizvēlies un neidentificējies! Tikai apzinies”. Zanderei tā esot bijusi samiernieciska atziņa pēc iepazīšanās ar Aleksandru Prigovu, un izrādās, ka tā noder arī manai vājajai saziņai ar citiem lieliem māksliniekiem un viņu darbiem.
Tā nu es lieku mierā kontekstu, un konteksts liek mierā mani. Mieru mūsu attiecībās nodrošina mākslas darbi, kas atgādina, ka var izdarīt tieši tik maz un tik precīzi – salikt kaut ko kopā tā, lai turas kopā vienalga kas – formas, krāsas, teikumi, argumenti vai koncepti. Salikt vienu mazu vienību, kas turas, kad viss apkārt nekur neturas.