Mēness fāzē
Reinis Virtmanis "Mēness fāze"

Paula Lūse

Mēness fāzē

 

Reiņa Virtmaņa personālizstāde “Nemiegs” galerijā Alma

Jebkurš mākslas darbs skatītājam rada spēles telpu.

Ejot uz Reiņa Virtmaņa izstādi, domāju par tās nosaukumu “Nemiegs” un to, vai mākslas darba vērotājam ir svarīgi tuvoties mākslinieka prāta (emocionālajam?) stāvoklim, kādā darbi tikuši radīti. Vai, Virtmaņa izstādi apmeklējot “nemiega” stāvoklī, es pietuvinos darbu būtībai? Nemiegs ir mākslinieka pašizdomāts vārds brīdim, kurā rodas idejas darbiem. To nevajadzētu saukt par bezmiegu vai nomodu, bet fonētiski tas saistās ar nemieru. Kad rodas idejas, īsti mierīgs vairs nevar būt. Tas ir brīdis, kad, kā Reinis domā, norisinās pieslēgšanās informācijas laukam.

Mākslinieks ir teicis, ka krāsai ir īpašība sadalīt pasauli un tā dod par daudz informācijas. Tas atsauc atmiņā Hansa Georga Gadamera grāmatā “Skaistā aktualitāte” pieminēto Kanta teoriju, ka krāsas esot tikai subjektīvs kairinājums un tāpēc neattiecoties uz māksliniecisko vai estētisko veidojumu. Fiziķi teiktu, ka krāsa ir tikai viļņa garums. Nevarētu teikt, ka Virtmaņa darbos nav krāsu, bet tās ir hromatiski līdzīgas, tas palīdz izcelt citas formālās darba kvalitātes, piemēram, kompozīciju un līniju, kā arī nenovērš uzmanību no stāsta. Tā ir kā vairīšanās no subjektīvās krāsas uztveres.

Izstāžu zālē valdīja gandrīz absolūts klusums, vienīgā īsti sadzirdamā skaņa bija mani soļi, ejot no viena darba līdz otram. Likās, ka tiek spēlētas paslēpes. Darbos slēptā izjūta no manis vairījās, un, lēni staigājot pa zāli, es to mēģināju atrast. Virtmaņa darbi bija klusi; pat ne klusi, bet klusējoši, it kā gaidītu atbildi uz vēl neuzdotu jautājumu. Iespējams, tas arī bija nemiega stāvoklis.

Reinis Virtmanis "Mēness fāze" Reinis Virtmanis "Mēness fāze"

Es vairākkārt tuvojos gleznai “Mēness fāze”: varbūt tur tā arī slēpās. Vīrietis tur mēnesi kā klēpja bērnu. Rodas sajūta, it kā viņš ar vieglu rokas kustību būtu to vienkārši izcēlis no debesīm, atstājot tajās caurumu – melno caurumu, kurš aprijis miegu, pretī iedodot mēnesi, ko auklēt. Mēness šķietami izstaro siltu gaismu, un tas ir dīvaini, jo mēness gaisma ir vēsa, liekot izzust visām krāsām. Sarkans vairs nav sarkans, un viss ir tikai vienā krāsā. Taču “Mēness fāzē” ir silti; varbūt šo izjūtu rada veids, kā vīrietis tur mēnesi. Nemiega nomocīts, bezspēcīgs vīrietis, kurš nav viens; ir vēl kāds, kāda – gaisma.

Jau izstādē es jutu, ka emocionāli Virtmaņa darbus pazīstu. Bet ilgi pēc tam, nepavisam ne izstādē, atcerējos: Odilons Redons. 19. gadsimta 80. gados viņam bija sirreālistisku grafiku sērija ar to pašu gaismu. Mēness jau nespīd, tas gaismu atstaro, no mums aizgājušas gaismas gaismu, neredzamas gaismas gaismu.

Gaisma ar dažādu simbolu un gaismas avotu palīdzību parādās ne tikai pašos Virtmaņa darbos, bet arī to nosaukumos. Darbos “Gaismeklis”, “Citas gaismas vieta”, “Gaišā piemiņā” mākslinieks vedina domāt par kādu iekšējo gaismu. Turklāt “Gaišā piemiņā” iekšējā gaisma tiek parādīta burtiski – tajā redzams apģērbts bezgalvains torss, no kura iekšienes staro gaisma. Darbā “Kur es esmu?” caur skatuves priekškaru galvu izbāzis rēgains tēls, kuram uz skatuves spīdošā prožektora gaisma izraisījusi izbīli.

Mistiskā gaisma, mēness gaisma, kas plūst no darbiem, noved nemiega stāvoklī. Tas ir apziņas nemiers, tai vienmēr esot nomodā.