Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Luijs Mals
Malduguns, 1963
Le feu follet, Louis Malle
Alkoholisms, depresija un pašnāvība. Tā varētu nebūt viena no skaistākajām filmām, taču ir. Alēns Lerojs skaidri zina, ka viņš dzers un ka viņš mirs. Skatītājs netiek maldināts, jau filmas sākumdaļā varonis iztin no lakatiņa pistoli un noglāsta mīļotās sievietes fotogrāfiju. Luijs Mals uzskatījis, ka pasauli daudz labāk var ieraudzīt caur kameru; filmā mēs to redzam arī ar Morisa Ronē jūtīgi nospēlētā (dzēris gan pamatīgi viņš esot arī īstenībā) varoņa acīm. Tās redz bijušās sievietes, bārus, kuros sēdējis, Parīzes ielas, arī uz ziņu avīzē par Merilinas Monro nāvi viņš skatās kā pēdējo reizi. Filmā izmantota Erika Satī mūzika, un jūs jau varat iedomāties, kā tas skan kopā ar Leroja sacīto, ka “ir grūti būt cilvēkam”, “dzīve plūst pārāk lēni manī” un “es aizeju”. Mala filmas, arī šī, bieži pievēršas tabu tēmām, taču tas nav svarīgi. Franču jaunā viļņa dokumentalitāte abstrakciju padara tik dzīvu, ka filmā neviena nesaprasto varoni skatītājs, lai arī nevar glābt, var saprast. Režisora brālis stāsta, ka caur Alēnu Leroju tobrīd depresīvais Mals izspēlējis arī savu pašnāvību, pievērsdamies dzīvei.