Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ļevs Ozerovs
Portreti bez rāmjiem
Sanktpēterburga: Aleteija, 2014
Dīvainā kārtā bija jāaizbrauc uz Londonu, lai atklātu sev jaunu krievu autoru, kurš gan patiesībā nav ne jauns, ne vecs, jo ir jau miris. Kaut gan – kas tur dīvains, Londonā ilgus gadus dzīvoja Pjatigorskis, tagad dzīvo Kobrins, un Roberts Čandlers, britu dzejnieks un tulkotājs, kurš man pastāstīja par Ļevu Ozerovu (1914–1996) un uzdāvināja viņa grāmatu, ne tikai izceļas ar labu literāru gaumi, bet pazinis viņus abus – tiesa, nedaudz. Arī Ozerovs nekad nav bijis liela slavenība – lai arī bijis Iļjas Ērenburga protežē, ilgus gadus strādājis Gorkija Literatūras institūtā un publicējies prestižos padomju izdevumos. Šo grāmatu, kuru pirmo reizi izdeva jau pēc autora nāves, 1999. gadā, veido portretdzejoļi – 50 stāsti par tikšanos ar dažādiem ievērojamiem cilvēkiem, galvenokārt literātiem. To forma ir uzkrītoši vienkārša, varētu pat sacīt – pieticīga, taču ievērības cienīgs ir fakts, ka šajā nelielajā dzejas enciklopēdijā sastopams gan Varlams Šalamovs, kurš gulaga nometnēs pavadīja savus 20 gadus, gan Staļina “favorītu favorīts” Aleksandrs Fadejevs, kuru gan tā satrieca Hruščova publiskotie fakti par staļinisma kroplākajām izpausmēm, ka viņš nošāvās, gan vēl daudzi starp šiem diviem pretpoliem. Tāds rāms veselais saprāts valda šajā grāmatā, cilvēcība, civilizētība un vēlēšanās nesteigties, vienkārši nesteigties.