Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kārļa Skalbes Bendes meitiņa — spēcīgākais literārais pārdzīvojums bērnībā. Jau toreiz Bendes meitiņa izkonkurēja pasakas par lāčiem, lapsām un princesēm. Un kā gan citādi, jo bendes meitiņa nebija nekāds izdomāts, nedzīvs tēls, tas bija kaut kas labi pazīstams un tuvs. Nē, ar maniem vecākiem viss bija kārtībā, tomēr katru reizi, kad lasīju šo pasaku, asaras bija neizbēgamas. Šī pasaka mani satrieca, un, to lasot, viss bērnības dzīvesprieks sašķīda gabalu gabalos. Arī šodien nekas nav mainījies. Lai gan tagad mani uzrunā citādāka literatūras valoda, tomēr Skalbes īsie, lakoniskie teikumi ir tik spēcīgi, ka katru reizi, nonākot līdz galam, “...kāda skaņa kaklā meklē vārdus.”
Hansa Kristiana Andersena Stāsts par māti — vēl viena pasaka, kura jau bērnībā apstiprināja manas aizdomas par to stāstu patiesīgumu, kuri vienmēr beidzas labi. Vai, precīzāk, šī pasaka apstiprināja to, ka pastāv dažādi ieskati par to, kas ir labi. Tas ir traģisks stāsts par māti, kura, glābjot bērna dzīvību, ziedo visu, kas viņai ir. Bet, sajūtot šaubas par bērna nākotni, viņa atstāj to nāves rokās. Tas ir patiess stāsts par neizbēgamajām bailēm, kas rodas reizē ar mīlestību un nekad nezūd.
Hansa Kristiana Andersena Meža gulbji — pasaka par māsas un brāļu mīlestību. Arī šai Andersena pasakai piemīt krietna deva šausmu — Elīzai klusējot kapsētā jāsaplūc nātres un jānopin vienpadsmit bruņu krekli. Secinājums? Dažreiz ir labi, ja cilvēkam ir tikai viens brālis!!!
Kārļa Skalbes Kā es braucu ziemeļmeitas lūkoties — pasaku pasaka.
Radjarda Kiplinga Kaķis, kas staigāja, kur pašam patīk — tā ir himna individuālistiem, un kā tāda — tā man tuva un tīkama.
Tūves Jansones Balto zalkšu noslēpums — šī pasaka atgādina draugus, ar kuriem kopā to lasījām kādā karstā vasaras dienā ezera malā. Pasaka stāsta par Muminu tēvu, kurš saprot, ka viņam apnikusi tējas dzeršana ģimenes lokā. Viņš grib nokļūt tur, kur vēl nekad nav bijis, un dodas līdzi vienaldzīgajiem baltajiem zalkšiem. Kā tas dažreiz dzīvē mēdz notikt, tikai pēc ilgiem sevis meklējumiem Muminu tēvs saprot, ka nav nekāds baltais zalktis, un pasaulē nav lielākas laimes kā tējas dzeršana ģimenes lokā. Toreiz, lasot par Muminu tēva dzīves jēgas meklējumiem, slēpjoties no badīgajiem odiem, sviedriem līstot gulējām guļammaisos, un domājām par to, ka nav nekā labāka par mietpilsonisku dzīvīti mazā dzīvoklītī. Mūsu atziņa īpaši neatšķīrās no Muminu tēva atklājuma, un tas izrādījās mūsu pēdējais kopīgais ceļojums.
Varbūtis Nevarbūtis — Varbūtis Nevarbūtis
ir mazs putniņš, kuru noķer mednieks. Viņš nogriež putniņam galvu, sagriež to gabalos un iemet katlā (cik sirsnīgi ļaudis šie mednieki!!!). Bet putniņš turpina dziedāt un aprij mednieku, cilvēkus, dzīvniekus, mēnesi, mežus un upes. Pasaule paliek tukša, un to izglābj bērns. Bet nepateicīgie ļaudis aizmirst pateikt paldies, un bērns atriebjas viņiem.
Tikai mazais putniņš Varbūtis Nevarbūtis aizstāv cilvēkus. Nēģeru pasaciņas balto bērniem ir ļoti skaista grāmata ar lieliskām ilustrācijām un neparastām pasakām.
Tās ir interesantas sava “citādīguma” dēļ.
Ķīniešu pasaka Dzīvība pēc nāves — gudrs stāsts. Šajā pasakā kāds vecs Konfūcija cildinātājs strīdas ar daoistu mūku par to, vai dzīvība turpinās arī pēc nāves. Šo stāstu pārlasu ikreiz, kad sapinos pati savos uzskatos par to, kas tad notiek pēc nāves. Šajā krājumā (Valters un Rapa, 1936) ietvertajās pasakās atziņa netiek ar karoti ielieta lasītājam mutē/smadzenēs, tā pašam jāpārdomā un jāsaskata, un tur arī slēpjas šo stāstu skaistums. Interesanti, ka šī ķīniešu pasaku grāmata izdota “tikai kā jaunekļu lasāma grāmata, bet nav lietojama folkloras pētīšanai”, tādēļ nezinu, vai tik pat neparastas ir visas ķīniešu pasakas vai tikai šīs — “jaunekļiem” domātās.
Imanta Ziedoņa Ķeburkājis ar ķ — šī pasaka ir lieliska savas ķeburainības un ziedonīguma dēļ!
Tūves Jānsones Mumintēta memuāri. Nez kādēļ man tīkamās pasakas parasti garlaiko bērnus, un, tās ar entuziasmu un pacilātību lasot, parasti nākas atzīt, ka lasu tikai sev un nevis bērniem. Tas mani mazliet apbēdina, jo man, protams, gribētos, lai tas, kas patīk man, patīk arī meitenēm. Mumintēta memuāri šai ziņā sniedz nelielu kompensāciju, jo starp spokiem un šausmu salām memuāri atklāj arī pieaugušo būtņu pelēkās dzīves nepanesamās skumjas. Kurš gan nezin, cik traģiska ir atklāsme, ka dēkas un piedzīvojumi ir palikuši vakardienā, bet šodien “viņiem (mums) ir bail no lietus. Viņi sāk krāt prāvas lietas, kurām nepietiek vietas iesaiņojumā. Viņi runā tikai par sīkumiem. Agrāk viņi vilka buras, un tagad viņi taisa plauktiņus traukiem.” Vēl sāpīgākus aizmirstos ideālus darīja apziņa, ka tieši tobrīd, kad lasīju šo pasaku saviem bērniem, biju pasūtinājusi virtuves plauktiņus. Es sāku šņukstēt, un pagāja kāds brīdis, līdz varēju atsākt lasīšanu. Nākamais teikums skanēja šādi:”Ak, kurš gan spēj runāt par šādām lietām, neritot asarām!” Es nē!