Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Johans Volfgangs Gēte
Vilhelma Meistara mācību gadi
No vācu valodas tulkojis Jānis Krūmiņš
Rīga: Lorelei, 2012
Šķiet, pirmo reizi ir gadījies tā, ka, nosaucot kādu darbu “Dienas” gada balvai kultūrā, nav atradies neviens, kurš būtu uzņēmies formulēt īsu frāzi par iznākušo grāmatu, tulkojuma kvalitāti vai ko tamlīdzīgu. Tā vietā ir nocitēta izdevēju apņemšanās izdot vēl citas klasiskas vācu literatūras vērtības, izrādot cieņu viņu kultūrapņēmībai un tieši to atzīstot par nominācijas objektu. Nebūtu brīnums, ja arī tie, kam Vilhelma Meistara klātbūtne latviešu valodā šķiet svētīga, nemaz nebūtu ķērušies pie biezā sējuma lasīšanas. Nu, skaidrs, to oriģinālā vai kādā citā valodā vajadzēja būt izlasījušiem jau studiju gados, un, ja arī ne (droši vien ne), tad pārstāsts un norādes uz idejām jau gan būs pārskrietas kādā mācību grāmatā. Vilhelms Meistars pieder pie tekstiem, kurus patiešām gandrīz vai nav iespējams tagad tā paņemt un vienkārši lasīt “kā romānu”. Gandrīz – bet tomēr ir iespējams. Gan tādēļ, ka, nonākot drusku pāri pusei, brīžiem izdodas aizmirst gadsimtu un stilu barjeru un ar lasīšanas palīdzību īstenot tādu kā vēsturisku “atsacīšanos” Gētes vēlīno uzskatu garā. Gan tādēļ, ka, vērojot, kā veidojas latviešu teksts, var izjust patiku par tā dabiskumu – tiešām, it kā šī klātbūtne nebūtu tik novēlota, it kā tas pašsaprotami būtu te visu laiku pastāvējis. Un visbeidzot tāpēc, ka grāmata piedāvā pietiekami izvērstu aizraujošāko klasiķu lasīšanas elementu – komentārus. Tātad nominācija tomēr varētu būt ne tikai par labo gribu un pacietību, bet arī par kvalitāti.