Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Jānis Būmanis
Ošas upes krastu dziesmas un raksti
Rēzekne: Latgales Kultūras centra izdevniecība, 2008
Leģendārais Rudzātu pagasta novadpētnieks Jānis Būmanis grāmatas strukturē, nevis zinātniski tematizējot savāktos folkloras un etnogrāfijas pierakstus, bet “pagastcentriski”, un man šis pasniegšanas veids, kad vienos vākos jālasa gan pasakas, gan receptes, gan tautasdziesmas, gan iesaukas un uzvārdi, gan verandu, venteru un aku apraksti, gan biogrāfijas, anekdotes, sakāmvārdi un dziedniecisku spēju iegūšanas metodes, ir ļoti pa prātam. Tāds vietas “sinkrētisms”, kas rada konkrētības sajūtu, it kā es pazītu svešos cilvēkus, kas paaudzēm dzīvojuši Rudzātos; naivs prieks, ka brīžiem sāku jau izprast viņu radurakstus. “Sava asins, ne suņa sūdi,” kā teikusi kāda Marta Klauža, tā pati, kas braši lamājusi ne vien krievu zaldātus “tupuša koča augumā”, bet arī mazmeitas krievu pielūdzēju (šis stāsts grāmatā nez kāpēc izstāstīts divreiz). Ne tikai dzīves skolas (“Tu esi gotova ūtram ūkstu atdot un pati caur ribom dērst”), bet arī valodas ziņā daži teksti piedāvā rafinētu baudu: “Ja nabej asūt izlaseitas [sēklas no pelniem], tad šis tevi bej apādūt.” Atļaušos netulkot.