Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ingmars Bergmans
Septītais zīmogs (1957)
Det sjunde inseglet, Ingmar Bergman
Jaunajā Derībā vēstīts par septiņiem zīmogiem aizdarītu grāmatu Dieva labajā rokā, kuras atvēršana sāktu apokalipsi. Filmas varoņa, viduslaiku krustneša (Makss fon Sīdovs), atgriešanos dzimtajā Zviedrijā pēc 10 gadus ilgas prombūtnes pavada ziņojums: “Un, kad Jērs atvēra septīto zīmogu, debesīs iestājās klusums uz kādu pusstundu.” Drīz bruņinieks saprot, ka pārējie zīmogi jau atdarīti: Zviedrijā uzliesmojis melnais mēris, un krustnesi mājās sagaida Nāve – bez tai raksturīgā bālganzaļā zirga, taču ar tukšiem sudrabbaltās sejas vaibstiem un mazliet baisi vienaldzīgu balsi. Aina, kurā abi vienojas izšķirt krustneša likteni ar šaha spēles palīdzību, ir pārdzīvojusi kā godpilnu citēšanu, tā bezkaunīgu parodēšanu. Nav šaubu, ka mačs vīrietim ir tikpat neuzvarams, cik satīrā The Seventh Skol attēlotās dzeršanas sacensības ar Nāvi, kas līdzās jau saļimušajam bruņiniekam ļauj dzērieniem plūst cauri kauliem un secina, ka “diemžēl turēt alkoholu nekad nav izdevies”. Spēles starplaikos cenšoties uzrunāt Dievu, bruņinieks sasniedz vienīgi maskējušās Nāves ausis, kas visu uzzināto steidz izmantot savā labā. Kamēr Nāve krāpjas un Dievs klusē, krustnesis palīdz citiem izvairīties no neizbēgamā, pats galu galā pieņemot Drūmā Pļāvēja aicinājumu uz deju. Uz brīdi šķiet, ka viņam izdevies atklāt, kas Dieva klusēšanā apslēpts. Tiesa, mūsdienu skatītājam tas jāmeklē pašam, jo, kā norādījis Rodžers Īberts, “filmas vairs neinteresē Dieva klusēšana, bet gan cilvēku tērzēšana”.