Iekšā pagātnē
EKPHRASIS

Rasa Jansone

Iekšā pagātnē

Liena Bondare. “Baltie plankumi”. Galerija Māksla XO

Nu tā. Jūs esat iekšā. Ekspozīcija dīvainā kārtā pārcērtas pa diagonāli. Pa labo roku paliek baltie darbi, kas... paga, paga, kas tur? Kaut kas tumšs. Pavisam mazas glezniņas, jāpieiet tuvu klāt. Ā, cilvēciņi! Nē, tomēr kaut kas cits. Mazi, svešādi bērniņi glītā rindā. Pa vienam bērnam godīgi katras gleznas vidū – kā kreļļu zīles. Tie mierīgi skatās jums tieši virsū. Cik jauki! Jūs sadzirdat modīgu mūziku kaut kur no griestiem. Un arī paša bērnu, kas diagonāli iekāries jums rokā.

Tas ir redzēts tik bieži – sastingušas parādes pozas, mazu bērnu nolēmētie, pieklājīgie ķermeņi. Jūs to visu zināt jau sen – no paša ģimenes fotoalbumiem vai no Amerikas sūtītiem, vairāk nekā desmit gadus veciem Juxtapoz žurnāliem, kas aizgūtnēm vēstīja, ka Losandželosā visi pēkšņi sākuši gleznot tā, kā tagad mūsu pašu Jana Briķe. Bet jums gribas skatīties vēl un vēl. Tur jau tas trakums. Jūs tā arī nespējat beigt skatīties. Jūs sākat mazliet pat tā kā dusmoties. Atkal tās bērnu acis. Visas šīs daudzās acis. It kā jau nebūtu pietiekami daudz acu pasaulē sagleznots. Jūs sākat piekasīties. Kas ar tiem foniem? Gliteru par daudz, lakas par daudz, šur tur pārāk sīki izstrādāti raksti, pārāk skaistas tās papīra lidmašīnītes, varbūt bante uz vienas galviņas ir mazliet par sarkanu, un viss tāds gluds, gluds. Bet tad pēkšņi pašā rindas galā jūs ieraugāt meitenīti un viņas balto kleitiņu, ko mazās rociņas paklausīgi izpletušas precīzā zīda zvanā, tādā kā šūpuļzirdziņa līkstī. Nevienas krunciņas, nospriegots līdz pēdējam. Un jūs skatāties. Tad pēkšņi izdzirdat: “Es saprotu, tu negribi šito darīt. Bet mamma tevi ir atvedusi, tu taču esi laba meitene, tūlīt izlidos putniņš, nu, parādi onkulim savu smuko kleitiņu.” Mirkli vēlāk jūs ieraugāt Lienu Bondari pustumšā, komunālajam koridoram līdzīgā Rīgas antikvariātā ar tikko atrastu fotogrāfiju rokās. Atspiedies pret stikla vitrīnu, flaneļa kreklā ģērbies antikvariāta saimnieks risina krustvārdu mīklu. Liena, pieliekusi galvu, skatās uz savu atradumu. Stikla vitrīnā ir veca nauda un salūzušas brošiņas. Viena no tām noteikti piederēja jūsu... Jūs saraujaties. Bērns pie rokas ir sācis ņerkstēt. Stāvot kāpņu galā, ar vieglu galvas mājienu jūs sveicina galerijas īpašniece.

Visas tās vecās fotogrāfijas neliks mieru nekad. Jūs vēlreiz par to pārliecināties, izlasot izstādes anotāciju, ko rakstījusi pati māksliniece. Tur, protams, pieminēts Barts. Tas jums patīk. Jums patīk domāt, ka arī jūs pats esat šo to šur tur lasījis. Un jums patīk, ka varat domāt par jebkuru attēlu kā par aisberga redzamo daļu. Vai kā par vilciena lokomotīvi, kas velk aiz sevis garu, tumšu asti. Tur ir kaut kas, saistīts ar ciešanām. Jūs nespējat paskaidrot, kas tieši. Tāpat kā ne­esat pamanījis, ka lokomotīve jau sen jūs pašu parāvusi zem riteņiem. Un tur nu jūs viļājaties ar senču un svešām fotogrāfijām rokās – ar savu personīgo kāršu kavu.

Tad jūs iedomājaties par vienu no iepriekšējām Lienas izstādēm – ar baltu krītu uzvilktiem tek­stiem un zīmējumiem uz milzīgām imitētu tāfeļu virsmām. Jūs toreiz nodomājāt, ka Liena ir tieši tik drosmīga, lai neņemtu galvā, ka palikusi nesaprasta.

Jūs izejat no galerijas. Bērns ir sajūsmā par durvju zvaniņa dzidro skaņu. Sācis smidzināt. Lietussarga, protams, nav. Jūs aizkuļaties līdz mājām, iekurināt plīti un uzliekat vārīties ķirbju zupu, ko bērns vēlāk atteiksies ēst. Un jums jādomā par celīšiem. Par kaulainiem, kopā saspiestiem celīšiem, kas palika tajā Lienas gleznā – neredzami zem baltās, nostieptās kleitiņas.