Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Hals Ašbijs
Harolds un Moda, 1971
Harold and Maude, Hal Ashby
Par ko gan vēl varētu būt laba filma, ja ne par nāvi un mīlestību. Tiktāl nekā neparasta, taču viss pārējais – mazāk vizuāli, vairāk saturiski – likās visai ekscentrisks pat hipijiskajos 70. gados. Vispirms jau: viņam ir 20, bet viņai bez vienas nedēļas 80. Viņš ir bagāts, viņa dzīvo vagoniņā. Viņiem abiem patīk apmeklēt svešu cilvēku bēres: Modu Harolds pirmo reizi pamana kapos (viņa, ēdot ābolu, nošķaudās). Harolds ir apsēsts ar nāvi, Moda – ar dzīvi. Režisors Hals Ašbijs, pats būdams visai nekonvencionāla būtne, visapkārt pamanīja absurdo un ar to arī savās filmās uzjautrināja. “Man nav vadītāja apliecības, jo es tādām neticu!” policistam saka Moda.
Skumjums dzīvē, visticamāk, rodas no domām par sevi, bet prieks – no aizrautības ar ko citu, ne sevi, kaut vai – kā Modai – ar svešu auto aizdzīšanu vai pilsētas koku pārstādīšanu mežā. Šis ir viens no neaizmirstamākajiem “pāriem” kinematogrāfā; tu skaties, un gandrīz neērti no domas, ka dzīve ir skaista un mīlestība ir iespējama, un vienalga, cik kuram gadu un pat ka jāmirst. Kaut kāds Koelju, varētu padomāt, bet īstenībā tieši otrādi: Harolds un Moda.