Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Emanuels Karērs
Ļimonovs
Parīze: P.O.L, 2011
“Tiem, kuri vēlas atjaunot komunismu, nav galvas. Tiem, kuri to nenožēlo, nav sirds.” To, protams, teicis neviens cits kā Vladimirs Putins, un šis paziņojums izraudzīts par epigrāfu grāmatai, kura laikam būtu jādēvē par biogrāfisku fikciju vai beletrizētu biogrāfiju. Grāmatas varonis ir tas pats Eduards Ļimonovs, kurš pa pusei izdomāja sevi, pa pusei atskaitījās par sevi kā “Edičku” 80. gados iznākušajā grāmatā, kas izcēlās ar visai smieklīgiem un asredzīgi novērotiem amerikāņu sabiedrības aprakstiem un visai nesmieklīgu ievadu krievu šovinismā. Tas, ka Ļimonovs vēlāk pārcēlās atpakaļ uz Maskavu un izveidoja nacionālboļševiku partiju, bija visai loģisks, krievu intelektuālajiem revolucionāriem raksturīgs solis. Vēl vēlāk viņš, apliecinādams, ka nav nekāds tirliņš, bet kārtīgs terorists, Sarajevā jau brāļojās ar kara noziedznieku Radovanu Karadžiču un raidīja automāta zalves pret “neslāviem”. Karērs, kurš pats ir daļēji krievu izcelsmes, no Ļimonova politikas norobežojas, taču viņu nepārprotami pievelk godīgums, ar kādu Ļimonovs atklāj himeras, kuras rosās viņa galvā, lai cik atbaidošas tās kādam liktos. Protams, tagad, kad ar visnotaļ reāliem, bruņotiem edičkām pilna pasaule, Ļimonovs jau ir vakardiena. Tomēr lasu un brīnos.