Vibrējošais aizsargslānis

Zanes Tučas izstāde “...Bet cilvēks nekad nespēj būt pietiekami kluss...” galerijā Alma no 13.februāra līdz 30.martam

Tajos laikos pirms problēmām ar sirdi, kad mans fāterītis nedēļas nogalēs uzcītīgi meta, viņš uz papīra uzrakstīja neformālu testamentu. Uz baltas A4 lapas ar pildspalvu tika fiksētas norādes mantiniekiem, vēstot, ka viņa nekustamos īpašumus sieva varēšot mantot, tikai izpildot sekojošos noteikumus: 1. Mamma nekādā gadījumā nedrīkst apprecēties ne ar krievu, ne ar vīrieti, kuram ir Kaukāza tautību izcelsme. 2. Mūsu lauku māju nekādā gadījumā nedrīkst pārkrāsot zilā krāsā. Ja mamma šos “testamenta” punktus pārkāpj, nekustamais īpašums nonāk bērnu rokās. Es kaut kā ļoti spilgti atceros šo sadaļu par māju un zilo krāsu.

Mūsu milzīgā, Latvijas laikā celtā guļbaļķu māja 80 gadu laikā ir kļuvusi par “Latvijas pelēkā” etalonu. Ziemeļu pusē, kur saule neiespīd, baļķi ir vēsi sudraboti pelēkā krāsā ar blāvi dzeltenām strīpām, ko veido šķirbās nosēdušies grantētā ceļa putekļi. Austrumu pusē, ko vasarās silda rīta saule, baložu pelēkais tonis mijas ar zvirbuļu brūno, bet dienvidu pusi saule ir pārvērtusi dedzināta cukura tonī. Pat spilgtās sintētiskās veļas auklas pāris gadu laikā izbalē un pārklājas ar pelēku patinu.

Lūk, šādā pasaulē, kur nav iespējamas ne zilas mājas, ne krāsainas veļas auklas, dzīvo Zanes Tučas glezniecība. Tur ir tāds smalkums, kāds piemīt pērnās lapas dzīslojumam vai izbalējušam zirnekļa skeletam. Vai peles pēdiņām, kas atstātas uz pulētām, bet noputējušām mēbelēm. Šeit gan jāprecizē, ka vārds “glezniecība” ir pārāk vispārināts apzīmējums. Ja glezniecība saistās ar krāsām noķēzītu grīdu un izbradātiem krāsu traipiem, bundžās mirkstošām otām un procesā izmētātām gleznojamām lupatām, tad Tučas darbi nav glezniecība. Viņas darbos ainava un detaļas gleznā tiek ieskrāpētas ar smalku, asu zīmulīti, strīpiņu pie strīpiņas, un tā bez gala. Šis darbs ir smalka zirnekļa tīkla veidošana, turklāt zirnekļa, kurš auž nevis radiālu tīklu, bet tādu, kas sastāv tikai no vertikāliem pavedieniem, reizēm tos nedaudz ieviļņojot.

Jāatzīmē, ka šis tīkls netiek austs, lai noķertu kādu kukaini, šis process ir tādas kā aizsargmembrānas aušana, kas paslēpj no spalgiem kliedzieniem un citām traumējošām vibrācijām. Ar zīmuli uzaustie koki un zari ir tik blīvi, ka spētu efektīvi noslāpēt un izdzēst pat piektdienas vakara krogus murdoņu ar histēriskajām smieklu šaltīm. Ja iztēlojas svaru kausus, kur vienā traukā iebērta dzērāju bļaustīšanās un drudžainā mantu grābšana dienu pirms Ziemassvētkiem, tad šāda precīza, skaidra un ritmiska meditācija ir enerģija pretējā kausā, kura spēj noturēt svarus līdzsvarā.

Domājot par Zanes vibrējošajām ainavām, kārtējo reizi galvā ieslēdzas attēlu kanāls ar lietām, ko nereti var redzēt vecās lauku mājās. Cik vien sevi atceros, mūsu lauku mājās pie sienas virs gultas vienmēr ir bijis gultas garuma izšuvums. Tur skaidri, pa rūtiņām ir zīmēta meža ainava– slaida, vientuļa priede tuvplānā, zem tās jaunaudze, attēla vidū maza upīte, bet upes otrā pusē redzamas sudrabotas pusaugu eglītes. Nesen ģimenes arhīvos ieraudzīju pelēku fotogrāfiju, kur istabā pie loga sēž mana vecvecmāmiņa, un viņai aiz muguras– svaigi izšūta un nenobrūnējusi šī pati meža ainava. Drēbju skapī glabājas balts virtuves priekšauts, kur sarkani izšūti burti čukst: “Velti ir sērot, skumjam būt. Sarautās saites saseet ir grūt.” Ej nu sazini, kāpēc uz virtuves priekšauta asins krāsā bija jāieraksta šāda mantra un kas tādam priekšautam varētu būt ielikts pretējos svaru kausos. Bet šāds priekšauts ir bijis manas vecvecmāmiņas aizsargslānis pret spēkiem, kas vibrējuši viņai apkārt. Un varbūt lielais izšuvums virs gultas ar vientuļo, skaisto priedi bija viņas stiprākās bruņas?

Centrālās gleznas nosaukums Tučas izstādē ir “Klusums. Pēc kliedziena”.